Endera spēle

Kad sāka ierasties kareivji, viņš mierīgi karājās kaujas tel­pas vidū. Neviens viņu, protams, neuzrunāja. Viņi zināja: En­ders runās tikai tad, kad būs gatavs, ne agrāk.

Kad visi bija klāt, Enders pārvietojās tuvāk un ieskatījās katram acīs.

„Pirmajai kaujai — labi," viņš teica, un ar to pietika, lai visi sāktu līksmot un skandēt:

„Pūķi! Pūķi!"

Taču viņš tos tūlīt apklusināja.

„Pret Trušiem mums gāja labi. Bet ne vienmēr pretinieki būs tik vāji. Ja tā būtu laba armija, tad, piemēram, C vads, — jūs tuvojāties viņiem tik lēni, ka tiktu sašauti no flangiem, pirms jums izdotos nokļūt labā pozīcijā. Vajadzēja sadalīties un tuvoties ieslīpi no divām pusēm uzreiz, lai viņi netik­tu jums klāt no sāniem. A un E — jūs šāvāt nožēlojami. Kā redzams izrakstā, vidēji tikai katram otrajam izdevies kāds precīzs trāpījums. Tas nozīmē, ka precīzi šāva tikai tie, kas atradās avangardā. Tā nedrīkst — labs pretinieks ātri vien būtu ticis galā ar uzbrūkošo vienību, ja neviens to neseg'tu no attāluma. Tāpēc tagad visi trenēsimies šaušanā no liela attā­luma gan pa kustīgiem, gan statiskiem mērķiem. Puse vada pēc kārtas būs mērķi. Es atkausēšu jūsu kombinezonus ik pēc trim minūtēm. Aiziet!"

„Vai mēs nevarētu izmantot zvaigznes?" jautāja Suši. „Lai atbalstītos tēmējot?"

„Es negribu, lai jūs pierastu kaut ko izmantot atbalstam. Ja jums trīc roka — sasaldējiet elkoni! Aiziet!"

Vadu komandieri tūlīt pat sakārtoja kareivjus treniņam; Enders pārvietojās no grupas uz grupu un palīdzēja kareiv­jiem, kam kaut kas īsti nepadevās. Kareivji zināja, cik strups un raupjš Enders dažreiz bija, runājot ar visu armiju kopumā, bet saskarsmē ar atsevišķiem kareivjiem viņš vienmēr bija ļoti pacietīgs, paskaidroja, ko vien un cik daudz vajadzēja, mierīgi deva padomus, uzklausīja jautājumus, sūdzības, pa­skaidrojumus. Bet Enders nekad nesmējās par viņu jokiem, tāpēc viņi ātri vien pārtrauca mēģinājumus viņu sasmīdināt. Kopā ar viņiem Enders ik brīdi bija un palika komandieris. Viņš nekad nemēģināja to atgādināt, viņš vienkārši bija ko­mandieris.

Visu dienu viņus nepameta uzvaras sajūta, un, treniņam beidzoties pusstundu agrāk, viņi vēlreiz uzgavilēja Enderam un paši sev. Enders vēl ar vadu komandieriem atlikušo pus­stundu līdz lenčam pārrunāja dažādus ar taktiku saistītus jautājumus un apsprieda atsevišķu kareivju darbību. Tad viņš devās uz savu istabu un nesteidzoties pārģērbās parastajā for­mas tērpā. Komandieru ēdnīcā viņš ieradās desmit minūtes pēc maltītes sākuma — precīzi, kā bija vēlējies. Viņš nekad vēl nebija bijis komandieru ēdnīcā — tiesības tajā ēst tika pie­šķirtas līdz ar pirmo uzvaru. Viņam nebija ne jausmas, kas tiek gaidīts no jaunajiem komandieriem, bet viņš skaidri zināja, ka šodien vēlas ēdnīcā ierasties pēdējais — kad rīta kauju rezultāti jau būs visiem zināmi. Pūķu armija sevi pieteikusi skaļi.

Enderam ienākot, neviens viņam nepievērsa īpašu uzma­nību, bet, tiklīdz kāds pamanīja, cik nupat ienākušais ir mazs un kādas tā formas tērpam ir uzšuves, pēc mirkļa uz viņu skatījās pilnīgi visi, un līdz brīdim, kad viņš saņēma savu porciju un apsēdās pie galda, telpā bija iestājies pilnīgs klu­sums. Enders ēda lēni un rūpīgi, izliekoties, ka nemaz nav pamanījis atrašanos visu uzmanības centrā. Pēc brīža šur tur atkal atsākās sarunas, un Enders, nedaudz atslābinājies, varē­ja aplūkot ēdnīcu.

Veselu telpas sienu veidoja milzīgs tablo. Kareivjiem bija redzama informācija par visas armijas darbību pēdējo divu gadu laikā, savukārt šeit tika rādīti ieraksti par katru atse­višķu komandieri: jauns komandieris nevarēja mantot labu pozīciju sarakstā no veiksmīga savas armijas iepriekšējā ko­mandiera — katrs tika vērtēts pēc saviem nopelniem.

Enders sarakstā bija pirmais: ideāla uzvaru un zaudējumu attiecība un labākie rādītāji pārējās kategorijās. Vidējais zau­dēto kareivju skaits, vidējais iznīcināto kareivju skaits, vidē­jais uzvaras laiks.

Kad viņš gandrīz jau bija beidzis maltīti, kāds no aizmugu­res pienāca klāt un pieskārās viņa plecam.

„Es drīkstu apsēsties?"

Enderam nebija jāpagriežas, lai zinātu, ka tas ir Dinks Mē­kers.

„Hei, Dink!" Enders teica. „Sēdies."

«Apzeltītais pirdiens!" Dinks mundri iesāka. „Mēs mēģi­nām uzminēt, vai tavi rezultāti ir brīnums vai vienkārši kļūda sistēmā."

..Ieradums," Enders atbildēja.

„Viena uzvara vēl nav ieradums," Dinks teica. ,.Nekļūsti le­cīgs. Jaunos vienmēr sūta cīņā pret vājākiem komandieriem."

..Kārnajam Kārbijam nebūt nav zemākā vieta sarakstā."

Tā bija taisnība — Kārbijs bija aptuveni saraksta vidusdaļā.

„Viņam nav ne vainas," Dinks piekrita, „ņemot vērā, ka viņš tikai nesen kļuvis par komandieri. Izskatās daudzsološs. Tu gan neizskaties daudzsološs. Tu izskaties draudīgs."

,.Draudīgs kam? Vai, ja es uzvaru, jūs sliktāk baro? Tu pats teici, ka tas viss ir tikai stulba spēle, kurai nav nekādas nozīmes."

Dinkam šajos apstākļos nemaz nepatika dzirdēt Enderu atkārtojam paša vārdus.

„Tieši tu mani pierunāji pakļauties viņu spēles noteiku­miem. Ar tevi gan es negrasos spēlēties, Ender. Mani tev uz­varēt neizdosies."