Endera spēle

Zēni iesmējās. Tie, kas nebija gulējuši kaili, izģērbās; visi salocīja kombinezonus un lēnā riksi sekoja Enderam uz spor­ta zāli. Viņš lika tiem divreiz pārvarēt šķēršļu joslu, tad sada­līja tos trīs grupās vingrinājumiem uz trapeces, matrača un āža.

,.Nepārpūlieties, tikai iesildieties."

Viņš gan neuztraucās, ka viņi varētu pārāk nogurt. Viņi bija labā formā — ātri un veikli — un, pats galvenais, vieg­li satraukti, nepacietīgi gaidīja kauju. Daži it kā nejauši sāka sacensties: parasti garlaicīgā sporta zāle pēkšņi bija kļuvusi interesanta — tuvojās kauja. Tik pašpaļāvīgi varēja būt tikai tādi kareivji, kas vēl ne reizi nav piedalījušies kaujā. Viņi bija pārliecināti, ka ir tai gatavi. Un kāpēc gan lai viņi nebūtu pār­liecināti? Viņi ir gatavi. Un es arī.

6.40 viņš pavēlēja apģērbties. Kamēr vadu komandieri un viņu vietnieki ģērbās, Enders ar viņiem pārrunāja gaidāmo kauju.

„Trušu armija lielākoties sastāv no veterāniem, taču Kār­nais Kārbijs par viņu komandieri ir kļuvis tikai pirms pieciem mēnešiem; man vēl nav gadījies cīnīties ar viņiem Kārbija va­dībā. Viņš bija diezgan labs kareivis, un Trušiem vispār pēdē­jos gados ir klājies ļoti labi. Bet es domāju, ka mums nāksies saskarties ar parastajām stratēģijām, tā ka mums nav par ko uztraukties."

6.50 viņš lika visiem apgulties uz matračiem un atslābinā­ties. Tad 6.56 viņš pavēlēja piecelties, un viņi bez īpašas stei­gas devās uz kaujas telpu. Enders laiku pa laikam palēcās un pieskārās griestiem, un pārējie zēni darīja tāpat. Viņu krāsas josla veda pa kreisi; Trušu armija jau bija devusies pa labi. 6.58 viņi sasniedza ieeju kaujas telpā.

Vadi sarindojās piecās kolonnās. A un E vadi bija gatavi pieķerties pie sānu rokturiem un ienirt kaujas telpā gar sā­niem. B un D bija nostājušies, lai, izmantojot divas paralēlas rokturu rindas griestos, bezsvara stāvoklī izlidotu augšup. C vadam, atsperoties pret durvju slieksni, bija paredzēts iekūleņot telpā lejup.

Uz augšu, uz leju, pa kreisi, pa labi. Enders stāvēja pašā priekšā starp kolonnām, lai nestāvētu tām ceļā un netraucētu orientēties.

„Kurā virzienā ir pretinieka vārti?"

„Lejā!" kareivji smejoties atsaucās. Un šajā brīdī augšup pārvērtās par ziemeļiem, lejup — par dienvidiem un pa kreisi un pa labi — par austrumiem un rietumiefn.

Pelēkā siena viņu priekšā izzuda, un skatam pavērās kau­jas telpa. Tā nebija pilnīgi aptumšota, bet ari pārāk gaiša ne — gaismas bija ieregulētas uz pusi no maksimālā spožuma, telpā valdīja krēsla. Tālumā bāli vīdēja ienaidnieka vārti, va­rēja saskatīt, kā no tiem iznirst spožajos kombinezonos tēr­ptie pretinieki. Enderu uz mirkli pārņēma tīksma sajūta. No Bonso neprasmes izmantot Enderu visi bija guvuši nepareizu mācību. Tiklīdz atvērās durvis, viņi visi nekavējoties iegāzās kaujas telpā tā, ka neatlika vairs nekas cits, kā vien aši izkliegt izkārtojumam piemērotākas kaujas formācijas nosaukumu un viss. Komandieriem neatlika laika pārdomāt situāciju. Taču Enders riskēja šo laiku tomēr sev rezervēt, un viņš uz­ticējās savu kareivju spējām cīnīties ar sasaldētām kājām, kas viņiem noderēs par vairogiem, kad viņi ar nelielu novēloša­nos dosies iekšā kaujas telpā.

Enders aši novērtēja kaujas telpas izkārtojumu. Jau pazīs­tamā restveida struktūra — tā atgādināja zviedru sienu — un šur tur izmētātas septiņas astoņas zvaigznes. To bija gana daudz, turklāt pietiekami labās pozīcijās, lai būtu vērts tās ieņemt.

„Dodieties uz tuvākajām zvaigznēm," Enders teica. „C — mēģiniet slīdēt gar sienu. Ja izdodas, A un E — sekojiet! Ja ne, es izlemšu uz vietas. Es būšu kopā ar D. Aiziet!"

Visi kareivji zināja, kas jādara, un konkrēti taktiski risi­nājumi bija vadu komandieru pašu ziņā. Par spīti instruktā­žai viņi nokavēja tikai desmit sekundes. Trušu armija apakšā savā telpas galā likās dejojam kādu sarežģītu deju. Jebkurā citā armijā, kurā Enders bija karojis, viņam tagad nāktos uz­traukties, vai viņš un viņa vads atrodas īstajā vietā un vai viss atbilst kopīgajam plānam. Taču viņa kareivji domāja tikai par to, kā pēc iespējas veiklāk apiet ienaidnieku, kā ieņemt zvaigznes un telpas stūrus, lai pēc tam izārdītu pretinieku rūpīgi izveidoto kaujas formāciju tā, lai pretinieki paši vairs nesaprot, ko dara. Vēl tikai pēc nepilnas četras nedēļas ilgiem treniņiem tā likās vienīgā saprātīgā, vienīgā iespējamā kaujas stratēģija. Enders gandrīz jutās pārsteigts, ka Trušu armija vēl nav aptvērusi, ka viņu metodes ir bezcerīgi novecojušas.

C vads slīdēja gar sienu, kājas saliekuši ceļos un pavērsu­ši tās pret pretiniekiem. Trakais Toms, C vada komandieris, acīmredzot jau bija pavēlējis kareivjiem sasaldēt savas kā­jas. Ņemot vērā vājo apgaismojumu, tā bija ļoti laba ideja: tā kā sasaldētās vietas uz kombinezoniem kļuva tumšas, viņi bija grūtāk saskatāmi. Par to viņš jāuzslavē, Enders nodomāja.