Endera spēle

„Šaujiet pa mani!" viņš iesaucās un, pārvietojoties paralēli gar sienu stāvošajiem zēniem, sāka gaisā griezties. Tā kā viņš griezās, nebija iespējams uz viņu pietiekami ilgi noturēt no­fokusētu staru.

Viņš atkausēja savu kombinezonu un atgriezās pie pārē­jiem.

„Tieši ar to mēs arī šodien nodarbosimies pirmo pusstun­du. Jums jāattīsta daži muskuļi, par kuru eksistenci jums līdz šim vispār nebija ne jausmas. Jums jāiemācās lietot kājas par vairogu, un vēl jums jāiemācās kontrolēt savas kustības, lai jūs mācētu griezties tāpat kā es. No tā nav nekādas jēgas tu­vumā, bet, ja jūs atrodaties tālāk no pretinieka, tas nevar jūs sasaldēt: staram uz īsu brīdi jābūt notēmētam uz vienu pun­ktu, bet, ja jūs esat pietiekami tālu un turklāt vēl griežaties, tas nav iespējams. Tagad sasaldējiet sevi un aiziet!"

„Vai jūs mums neierādīsiet atsevišķus virzienus?" kāds zēns iejautājās.

„Nē, es jums neierādīšu atsevišķus virzienus. Es vēlos, lai jūs nemitīgi ietriektos viens otrā un ar laiku iemācītos, kā no tā izvairīties. Protams, ne tad, kad mēs izmēģināsim dažādas kaujas formācijas — tad triekties cits citam virsū es jums lik­šu tīšām. Tagad — aiziet!"

Viņi paklausīja pavēlei.

Enders pēc nodarbības kaujas telpu atstāja pēdējais. Viņš bija palīdzējis vingrināties dažiem lēnīgākajiem kareivjiem. Viņiem bija bijuši labi skolotāji, taču maz pieredzējušie, tikko no jauniņo grupām pārceltie kareivji kļuva pavisam bezpalī­dzīgi, kad bija jādara divas vai trīs lietas vienlaikus. Viņiem nesagādāja grūtības lidošana ar sasaldētām kājām un manev­ri brīvā telpā, bet lidot vienā virzienā, šaut citā, mest kūleņus un atsperties pret sienu, un pavērsties nepieciešamajā virzie­nā, lai atkal šautu, — tas bija pāri viņu spēkiem. Dresēt, dre­sēt, dresēt — vairāk neko citu Enders kādu laiku ar viņiem nevarēs iesākt. Stratēģijas un kaujas formācijas ir laba lieta, taču kāda tām nozīme, ja kareivji nespēj tās īstenot kaujā?

Viņam bija jāsagatavo armija ātri. Viņš bija ļoti agri kļu­vis par komandieri, un skolotāji tagad mainīja noteikumus, neļaujot viņam apmainīt savus kareivjus, neļāva iegūt armijā tiešām labus veterānus. Kurš gan var garantēt, ka viņam, lai sagatavotu armiju kaujām, tiks doti parastie trīs mēneši?

Vismaz vakaros trenēt viņa jaunos kareivjus palīdzēs Alajs un Šens.

Viņš vēl atradās gaitenī, kas veda prom no kaujas telpas, kad nonāca aci pret aci ar mazo Bīnu. Bīns izskatījās nikns. Enders šajā brīdī nevēlējās nekādus sarežģījumus.

„Hei, Bīn."

„Hei, Ender."

Pauze.

„Ser," Enders viņu maigā balsī izlaboja.

„Es zinu, ko tu dari, Ender, ser, un es tevi brīdinu."

„Brīdini mani?"

„Es varu kļūt par pašu labāko kareivi tavā armijā, bet ne­domā ar mani rotaļāties."

„Kas tad notiks?"

„Es kļūšu par pašu sliktāko kareivi tavā armijā. Viens vai otrs."

„Un ko tad tu vēlies? Mīļus vārdiņus un skūpstus?" Enders pamazām kļuva dusmīgs.

Bīns aukstasinīgi atbildēja:

„Es vēlos komandēt vadu."

Enders piegāja viņam tuvāk un ieskatījās tieši acīs.

„Kāpēc gan lai es ļautu tev komandēt vadu?"

„Tāpēc, ka es zinu, ko ar to iesākt."

„Zināt, ko iesākt ar vadu, ir viegli," Enders atbildēja. „Grūtāk ir likt tam pakļauties. Kāpēc gan lai kareivji klausītu tāda sīca pavēlēm?"

,.Kādreiz tā dēvēja tevi, kā es esmu dzirdējis. Un Bonso Madrids joprojām tevi tā saucot."

„Es tev uzdevu jautājumu, kareivi."

„Ja tu man netraucēsi, es pratīšu iegūt viņu cieņu."

„Es tev palīdzu," Enders smaidot teica.

„Vai ne?" sarkastiski atbildēja Bīns.

«Citādi tevi neviens vispār nepamanītu, ja nu vien kādam tevis būtu žēl — tu vēl esi tik mazs… Bet es panācu, ka šodien tevi ievēroja ikviens. Tagad viņi uzmanīs katru tavu kustību. Tagad, lai nopelnītu viņu cieņu, tev jābūt nevainojamam."

„Tātad man nebūs iespējas un laika ko iemācīties — man viss jāzina jau uzreiz."

„Nabaga bērns. Pasaule ir tik netaisnīga."

Enders viegli pagrūda Bīnu pret sienu.

,.Klausies, kas tev jādara, lai tiktu pie vada. Pierādi, ka tu zini, ko dari, kā vienkāršs kareivis. Pierādi, ka tu zini, kā iz­mantot citus kareivjus. Un tad pierādi, ka citi ir ar mieru tev labprātīgi sekot kaujā. Tad tu varēsi komandēt vadu. Bet, pie velna, ne agrāk."

Bīns pasmaidīja.

„Tas ir godīgi. Ja tu nemainīsi savus noteikumus, es būšu vada komandieris jau pēc mēneša."

Enders sagrāba viņu aiz formas tērpa un iegrūda sienā.

„Ja es ko saku, Bīn, tad es turu savu vārdu!"

Bīns tikai pasmaidīja. Enders palaida viņu vaļā un devās prom. Viņš iegāja savā istabā, apgūlās gultā. Viņš trīcēja. Ko gan es daru? Pirmā nodarbība, un es jau terorizēju citus cilvē­kus — tāpat kā Bonso. Un Pīters. Neļauju viņiem dzīvot. īpaši

izceļu kādu nabaga bērnu, lai pārējiem ir ko ienīst. Pretīgi. Es daru tieši to, ko necietu darām citus komandierus.

Vai tas ir kāds neapejams likums: tev neizbēgami jākļūst tādam, kāds bija tavs pirmais komandieris? Ja tā, es varētu izbeigt to tūlīt pat.