Endera spēle

..Paskatieties uz šiem tā sauktajiem kareivjiem!" Enders teica. ..Komandieris viņiem pavēlēja kustēties — paskatieties uz viņiem. Ne tikai sasaldēti, bet sasaldēti tādā vietā, kur viņi var traucēt. Kamēr pārējie, kas kustējās, kad viņiem to lika, ir sasaldēti tur zemāk, aizsprostojot ceļu pretiniekiem un trau­cējot viņiem saskatīt mūs. Es pieļauju, ka kādi pieci no jums saprata, par ko ir runa. Un nav šaubu, ka Bīns ir viens no tiem. Vai ne, Bīn?"

Viņš kavējās atbildēt. Enders skatījās uz viņu, līdz viņš teica:

„Jā, ser."

„Tad par ko ir runa?"

„Kad tev pavēl kustēties, dari to ātri, lai, ja tevi sasaldē, tu aizlidotu prom un netraucētu savas armijas operācijām."

«Lieliski. Beidzot viens kareivis, kam strādā smadzenes."

Enders redzēja, kā citos kareivjos aug aizvainojums, kā viņi mīņājas un saskatās, kā izvairās paskatīties uz Bīnu. Kā­pēc es tā daru? Kā gan, padarot vienu zēnu par nīstamu pā­rējiem, es varu būt labs komandieris? Viņi tāpat rīkojās*ar mani — bet kāpēc lai es to atkārtotu ar viņu? Enders vēlējās, kaut nebūtu izsmējis šo zēnu, viņš vēlējās pastāstīt pārējiem, ka šim mazajam zēnam nepieciešama palīdzība un draudzība daudz vairāk nekā jebkuram citam. Bet, protams, Enders to nevarēja. Ne pirmajā dienā. Pirmajā dienā pat viņa kļūdām jāizskatās pēc izcili lieliska plāna elementiem.

Enders pārvietojās tuvāk sienai un izvilka vienu zēnu no ierindas.

„Turies taisni," Enders teica. Viņš pagrieza zēnu tā, ka tas bija vērsts ar kājām pret pārējiem. Enders sasaldēja zēnu, ka­mēr viņš vēl atradās kustībā. Pārējie iesmējās.

„Kur tu vari viņam trāpīt?" Enders jautāja zēnam, kas bija tieši pretī sasaldētā kājām.

„Gandrīz tikai pa kājām."

Enders vērsās pie blakus zēna:

„Un tu?"

„Varu arī ķermenim."

„Un tu?"

Zēns, kas stāvēja vēl tālāk, atbildēja:

„Visur."

„Pēdas nesniedz pārāk lielu aizsardzību."

Enders pagrūda sasaldēto zēnu malā. Tad viņš salieca sa­vas kājas, it kā gaisā nomestos ceļos, un sasaldēja tās. Kom­binezons acumirklī kļuva stīvs, kājas cieši turējās saliektas.

Enders pagriezās, lai būtu ar kājām vērsts pret savu armiju.

„Un ko jūs redzat tagad?" viņš jautāja.

Viņi atbildēja, ka redz daudz mazāk.

Enders izbāza starp kājām savu pistoli un notēmēja.

„Es toties jūs redzu lieliski," viņš teica un sāka šaut pa pā­rējiem zēniem.

«Apturiet mani!" viņš iesaucās. «Pamēģiniet mani sasal­dēt!"

Viņiem tas arī izdevās, taču viņš bija paguvis sasaldēt vai­rāk nekā trešdaļu kareivju. Viņš atkausēja sevi un pārējos ka­reivjus, nospiežot īpašu pogu uz āķa.

„Un tagad," viņš teica, „pasakiet, kurā virzienā atrodas pre­tinieka vārti?"

„Lejā!"

„Un kādā veidā tiem ir jāuzbrūk?"

Daži sāka atbildēt ar vārdiem, bet Bīns atspērās no sienas un, saliecis kājas, aizlidoja pretējās sienas virzienā, nemitīgi šaujot, izbāzis pistoli starp kājām.

Enders gribēja viņam uzkliegt, viņu sodīt, taču nomierinā­jās un apspieda šo netaisnīgo vēlmi. Kāpēc gan lai es uz viņu dusmotos?

„Vai Bīns vienīgais zina atbildi?" Enders iesaucās.

Nekavējoties visa armija atspērās un devās pretējās sie­nas virzienā — visi saliekuši kājas un šaujot, kā ari kliedzot, cik vien spēka. Var gadīties, nodomāja Enders, ka tieši šāda stratēģija — četrdesmit kliedzoši zēni haotiskā uzbrukumā — man var noderēt.

Kad viņi bija nokļuvuši pretējā pusē, Enders lika visiem uzreiz uzbrukt viņam pašam. Jā, Enders domāja, nav slikti. Viņi piešķīra man pavisam nesagatavotu armiju, armiju bez izciliem veterāniem, taču arī nekāds muļķu bars tas nav. Ar viņiem ir vērts strādāt.

Kad viņi atkal — priecīgi un mundri — bija sapulcējušies vienuviet, Enders sāka viņus gatavot nopietni. Visiem bija jā­saliec kājas un tad tās jāsasaldē.

„Kā jums kājas var noderēt kaujā?"

Daži atbildēja, ka nekādi.

„Bīns gan tā nedomā," Enders teica.

„Ar tām var atsperties no sienām."

„Pareizi," teica Enders.

Pārējie zēni sāka skaidrot, ka atsperšanās no sienām ir kus­tība, nevis kauja.

„Nav cīņas bez kustības," Enders atbildēja. Viņi apklusa, un Bīns viņiem likās vēl nīstamāks.

„Labi. Vai ar šādi sasaldētām kājām jūs varat atsperties no sienas?"

Neviens neuzdrīkstējās atbildēt — viņi baidījās kļūdīties.

„Bīn?" jautāja Enders.

„Es nekad to neesmu mēģinājis, bet varbūt, ja tu esi pa­griezies pret sienu un saliecies viduklī…"

„Jā un nē. Skatieties. Mana mugura ir pret sienu, kājas ir sasaldētas. Tā kā es esmu saliecies ceļos, manas pēdas ir vēr­stas pret sienu. Parasti, kad tu atsperies, tev nākas pietupties, lai tad atkal izstieptos kā tādai kāršu pupai, vai ne?"

Zēni iesmējās.

„Bet, ja kājas ir sasaldētas, es izmantoju to pašu spēku, sa­liecos viduklī, mani pleci un kājas atliecas uz aizmuguri, mani gurni izvirzās uz priekšu, un es aizlidoju prom. Skatieties."

Enders izgrūda savus gurnus uz priekšu, atsitās pret sienu un aizlidoja, acumirklī viņš mainīja pozu, saliecās ceļos ar kājām uz leju; viņš traucās pretējās sienas virzienā, piezemē­jās uz ceļiem, apmeta kūleni un ar rokām uz priekšu aizlidoja pretējā virzienā.