Endera spēle

Viņa piecēlās no grīdas un piegāja pie spoguļa. Enders lika piecelties arī savam tēlam un sekoja tai. Viņi stāvēja pie spo­guļa, kurā nežēlīgā Pītera vietā stāvēja pūķis un vienradzis. Enders pastiepa roku un pieskārās spogulim, Valentīna da­rīja tāpat; siena izzuda un skatienam atklājās milzīgas, ar pa­klājiem izklātas lejup vedošas kāpnes, uz kurām atradās mil­zīgs trokšņojošs un gavilējošs ļaužu pūlis. Roku rokā viņi ar Valentīnu devās lejup pa kāpnēm. Acīs viņam sariesās asaras, atvieglojuma asaras — beidzot viņš bija pārvarējis Pasaules gala līmeni. Un asaru dēļ viņš nepamanīja, ka ikvienam cil­vēkam pūlī ir Pītera seja. Viņš saprata — lai kā viņam klātos

šajā pasaulē, Valentīna vienmēr būs kopā ar viņu.

•••

Valentīna atvēra vēstuli, ko viņai bija iedevusi Lainberija:

Dārgā Valentīna!

Mēs esam Jums ļoti pateicīgi un augsti vērtējam Jūsu sniegurnu Flotes labā. Mēs paziņojam, ka Jūs tiekat apbalvota ar pirmās šķiras Cilvēces Alianses Ordeņa zvaigzni. Tas ir augstā­kais militārais apbalvojums, ko iespējams piešķirt civilperso­nām. Diemžēl SF drošības noteikumi liedz šo faktu publiskot, kamēr nav veiksmīgi noslēgušās noteiktas pašreizējās operāci­jas, taču mēs vēlamies, lai Jūs zinātu, ka Jūsu palīdzība tiešām bija noderīga.

Sirsnīgi pateicoties, stratēgs ģenerālis Šimons Levijs

Viņa izlasīja to divreiz, un tad Lainberija to paņēma.

„Man lika to iznicināt, tiklīdz tu esi izlasījusi."

Viņa izvilka no atvilktnes šķiltavas un aizdedzināja papīru, un ielika to pelnu traukā. Tas spoži uzliesmoja.

„Labas ziņas vai sliktas?" viņa jautāja.

„Es pārdevu savu brāli," Valentīna atbildēja, „un nu tieku atalgota."

„Nav nedaudz par pārspīlētu, ne?"

Valentīna neatbildēja un devās atpakaļ uz klasi. Tovakar Dēmostens publicēja asi uzbrūkošu rakstu pret dzimstības ierobežojumiem. To nedrīkst ierobežot, cilvēki vienkārši jā­sūta uz citām planētām, lai cilvēce apdzīvotu visu Galaktiku, lai nedz katastrofas, nedz kari nekad neapdraudētu visas cil­vēces eksistenci.

„Pats cildenākais tituls, kāds bērnam ir iespējams," Dē­mostens rakstīja, „ir Trešais."

Tas ir par tevi, Ender, viņa rakstot klusi teica.

PIters, to lasot, sajūsmināts iesmējās.

„Tas liks viņiem apsēsties un padomāt! Trešais! Cildens ti­tuls! Ak, cik tu esi neganta!"

10. Pūķis

„Tagad?"

«Laikam gan."

„Tai jābūt pavēlei, pulkvedi Graf. Armija nekustēsies ne no vietas tāpēc vien, ka kāds komandieris pateiks: man liekas, tagad mēs varētu doties uzbrukumā."

„Es neesmu komandieris. Es esmu skolotājs. Maziem bēr­neļiem."

„Ser, es atzīstu, ka esmu jums daudz un pamatīgi kritis uz nerviem, taču tas bija tā vērts, viss ir izdevies tieši tā, kā jūs vēlējāties. Pēdējās piecās nedēļās Enders ir…"

„Laimīgs."

«Apmierināts. Viņam sokas ļoti labi. Viņa prāts ir ass, un spēlē viņam klājas lieliski. Ņemot vērā, cik viņš vēl ir jauns. Mums nekad nav bijis zēna, kas būtu labāk sagatavots ko­mandēšanai nekā viņš. Parasti mēs viņus padarām par ko­mandieriem vienpadsmit gadu vecumā, taču viņam pietiks ar deviņiem ar pusi."

„Labi. Es te kādu bridi domāju, kādam gan jābūt cilvēkam, lai viņš, tikko sadziedējis ievainotu bērnu, tūlīt pat atkal sū­tītu viņu kaujā. Neliela personiskas dabas morāla dilemma. Neņemiet vērā. Es esmu noguris."

„Mēs taču glābjam pasauli, vai ne?"

„Vediet viņu šurp."

„Mēs vienkārši pildām mūsu pienākumu, pulkvedi Graf."

,.Pietiks, Anderson, jūs taču vai mirstat no kāres redzēt, kā viņš tiks galā ar visām tām blēdīgajām padarīšanām, ko es liku jums izstrādāt."

„Tas nav pārāk jauki."

„Nu, es ari neesmu pārāk jauks. Nu, nu, major. Mēs abi esam pagalam pagrimuši. Es taču ari vai beidzos nost no vēl­mes redzēt, ko viņš iesāks. Galu galā — no tā, kā viņam so­kas, atkarīgas mūsu visu dzīvības. Vajnē?"

„Jūs taču negrasāties sākt lietot zēnu žargonu?"

„Vediet viņu šurp, major. Es papildināšu viņa failus ar kau­ju plānu un ļaušu viņam atkal lietot viņa drošības sistēmu. Ne jau viss, ko mēs viņam nodarām, ir kas slikti neviens vismaz nerakāsies pa viņa failiem."

„Un viņš joprojām paliks izolēts."

„Vara dara vientuļu. Vediet viņu šurp."

„Jā, ser. Būšu atpakaļ kopā ar viņu pēc kādām piecpadsmit minūtēm."

„Uz redzēšanos. Jā, ser, jāser, jāser. Es ceru, ka tev bija jaut­ri, ka tu lieliski, lieliski pavadīji laiku un biji laimīgs, Ender. Varbūt tas bija pēdējo reizi tavā mūžā. Laipni lūdzam, bēr­niņ. Tavs mīļais tēvocis Grafs ir ko ieplānojis."

•••

Enders saprata, kas notiek, uzreiz, kad pēc viņa ieradās Andersons. Visi zināja, ka viņš kļūs par komandieri ļoti agri. Varbūt ne tik agri, bet viņš jau gandrīz trīs gadus nepārtrauk­ti ieņēma pirmo vietu sarakstā, neviens pat īsti netuvojās viņa pozīcijai, un viņa vakara nodarbību apmeklētāji bija paši labākie kareivji visā skolā. Daži pat brīnījās, kāpēc gan skolo­tāji tik ilgi gaidījuši.

Interesanti, kādu armiju gan viņam piešķirs? Skolu drīz grasījās beigt trīs komandieri, to skaitā ari Petra, bet viņš pat nesapņoja, ka viņam varētu tikt Fēniksu armija — neviens vēl nebija kļuvis par komandieri armijai, kirrā bijis tieši pirms paaugstināšanas.