Endera spēle

Tātad viņi mani vēro un zina, ko es daru. Viņš nezināja, vai Dinks ir noskaņots draudzīgi; viņš ticēja, ka Petra gan ir, taču viņš nedrīkstēja justies drošs ne par ko. Viņi varēja būt dusmīgi, ka viņš nodarbojas ar to, ar ko parasti nodarbojas tikai armiju un vadu komandieri, — apmāca un trenē kareiv­jus. Viņi varēja justies aizskarti, ka kareivis tik cieši biedrojas ar jauniņajiem. Tas, ka viņu novēroja vecākie bērni, lika vi­ņam justies nemierīgi.

„Man likās, ka es tev aizliedzu lietot savu datoru," stāvē­dams pie Endera guļvietas, teica IJkdegunis Rouzs.

Nepaskatīdamies uz viņu, Enders atbildēja:

„Es pildu trigonometrijas mājasdarbu uz rītdienu."

Rouzs ar celi iesita pa Endera datoru.

„Es tev pavēlēju!"

Enders nolika datoru gultā un piecēlās kājās.

«Trigonometrija man ir svarīgāka par tevi."

Rouzs bija vismaz četrdesmit centimetrus garāks par En­deru, taču Enderam nemaz nebija bail. Fiziskas vardarbības nebūs, un, ja Rouzs ko mēģinātu, Enders domāja, viņš tiku ar to galā. Rouzs bija slinks un neko nesajēdza no tuvcīņas.

„Tavs reitings krītas, puisīt," teica Rouzs.

«Skaidrs. Es biju pirmais tikai tāpēc, ka Salamandru armi­ja mani neprata izmantot."

„Neprata? Bonso stratēģija izšķīra vairākas svarīgas spēles."

„Ar Bonso stratēģijām nebūtu ko iesākt pat spilvenu kau­jās. Katru reizi, kad es šāvu, es nepakļāvos pavēlei."

Rouzs to nebija zinājis, viņš bija saniknots.

„Tātad viss, ko Bonso par tevi teica, ir meli. Tu esi ne tikai sīks un nepieredzējis, tu piedevām vēl nepakļaujies pavēlēm!"

„Bet es viens pats pārvērtu sakāves uzvarās."

..Redzēsim, ko tu viens pats spēsi iesākt tagad," Rouzs, ie­dams prom, noteica.

Viens no Endera vada biedriem pakratīja galvu.

„Stulbs kas stulbs."

Enders paskatījās uz Dinku, kas darbojās ar savu datoru. Dinks pavērsa skatienu uz augšu, ievēroja, ka Enders skatās uz viņu, un mierīgi raudzījās tieši viņam acīs. Nekādas iz­teiksmes sejā. Nekā. Labi, domāja Enders, varu parūpēties par sevi ari pats.

Pēc divām dienām bija kauja. Enderu gaidīja pirmā cīņa kā pilntiesīgam kareivim, un viņš nervozēja. Dinka vads bija izvietojies pret gaiteņa labo sienu, un Enders uzmanīgi centās nenoliekties sāņus. Jānotur līdzsvars.

„Vigin!" iesaucās Līkdegunis Rouzs.

Enders juta, kā kaklā pēkšņi uzblīst baiļu kamols, viņš no­drebēja. Rouzs to pamanīja.

„Trīci? Rausties, ko? Nepieslapini bikses, sīkais."

Rouzs aizāķēja pirkstu aiz Endera ieroča spala un izvilka viņu pie paša spēka lauka, kas atdalīja kaujas telpu no gaiteņa.

«Redzēsim, kā tev tagad klāsies, Ender. Tiklīdz atvērsies durvis, tu lēksi iekšā un dosies taisni uz pretinieka durvīm."

Pašnāvība. Bezjēdzīga, stulba pašiznīcināšanās. Bet nu vi­ņam bija jāpakļaujas pavēlei — šis nebija brīvais laiks, bet gan kauja. Kādu brīdi Enders saniknots klusēja, tad nomierinājās.

,.Lieliski, ser," viņš teica. «Virzienā, kādā es varēšu šaut, at­radīsies viss viņu pamatspēks."

Rouzs iesmējās:

„Tev nemaz nebūs laika šaušanai!"

Siena izzuda. Enders palēcās, pieķērās pie griestu roktu­riem un strauji atgrūdās virzienā pret ienaidnieka durvīm.

Šoreiz tā bija Simtkāju armija, un viņi vēl tikai bija sākuši doties iekšā kaujas telpā caur savām durvīm, kad Enders jau bija istabas vidū. Daļai ātri izdevās nokļūt zvaigžņu aizsegā, taču Enders, saliecis kājas un turot pistoli starp tām, paguva sasaldēt daudzus pretinieka kareivjus.

Viņi trāpīja viņa kājām, bet vēl trīs sekundes viņiem neiz­devās viņu padarīt nekaitīgu, un viņš sasaldēja vēl vairākus, tad izpleta rokas uz sāniem pretējos virzienos. Roka, kurā viņš turēja ieroci, bija vērsta pret Simtkāju armijas pamatspēku. Viņš izšāva pretinieku masā un tika sasaldēts pats.

Pēc mirkļa viņš ietriecās pretinieka durvju spēka laukā un atsities aizvirpuļoja uz istabas centru. Viņš uzgrūdās nelie­lai pretinieku grupai aiz kādas zvaigznes, tie viņu atgrūda, iegriezuši viņu vēl spēcīgāk. Visu atlikušo kaujas laiku viņš haotiski pārvietojās pa visu telpu, lai gan gaisa berze viņu pamazām palēnināja. Viņam nebija ne jausmas, cik daudzus kareivjus viņš sasaldējis, taču bija skaidrs, ka Žurku armija atkal guvusi uzvaru.

Pēc kaujas Rouzs ar viņu nerunāja. Endaram joprojām bija labākais reitings — viņš bija sasaldējis trīs, padarījis nespējī­gus divus un ievainojis septiņus. Vairs netika runāts nekas par nepakļaušanos pavēlēm vai aizliegumu lietot datoru. Rouzs lika Enderu mierā.

Dinks Mēkers sāka vingrināt viņus tūlītējā izniršanā no gaiteņa — Endera uzbrukums, kamēr pretinieks vēl tikai de­vās iekšā pa durvīm, bija izvērties iznīcinošs.

„Ja viens cilvēks var izdarīt tik daudz, padomājiet, ko spētu vesels vads."

Dinks panāca, ka majors Andersons nodarbību laikā atver ne tikai tās durvis, kas atrodas grīdas līmenī, bet arī durvis sienas vidū, lai viņi varētu trenēties kā kaujas apstākļos. Par to ātri vien uzzināja citi. Tagad vairs neviens nevarēja atļau­ties piecas vai desmit, vai piecpadsmit sekundes, lai gaitenī sagatavotos kaujai. Spēle bija mainijusies.