Endera spēle

Enders lēnām izslīdēja caur vārtiem, pārorientējās pret pretinieka vārtiem un sāka pamazām kustēties austrumu virzienā — uz stūri, kur neviens viņu neievērotu. Viņš pats sašāva savas kājas, lai tās turētos saliektas un labāk aizsargātu viņa ķermeni. Pirmajā acu uzmetienā viņš izskatījās pēc kār­tējā sasaldētā kareivja, kam kauja jau beigusies.

Salamandru armijai pasīvi gaidot sakāvi, Leopardi viņus pakāpeniski iznīcināja. Kad Salamandras pārtrauca šaušanu, Leopardiem bija palikuši vēl deviņi zēni. Viņi nostājās nepie­ciešamajā kārtībā un devās atvērt Salamandru vārtus.

Enders uzmanīgi, kā bija mācījusi Petra, ar izstieptu roku notēmēja. Pirms viņi bija aptvēruši, kas notiek, viņš bija sa­saldējis jau trīs kareivjus, kas grasījās pieskarties vārtiem ar savām ķiverēm. Kāds no pārējiem viņu pamanīja un izšā­va — taču sākumā viņiem izdevās trāpīt tikai viņa kājām, un viņam pietika laika, lai sašautu vēl divus zēnus pie vārtiem. Kad Leopardiem bija izdevies trāpīt viņa rokai, viņiem bija palikuši vairs tikai četri zēni. Spēle bija beigusies neizšķirti, un viņi pat nebija paspējuši viņu iznīcināt pilnībā.

Pols Sleterijs bija ļoti saniknots, taču viss bija noticis atbil­stoši noteikumiem. Visi Leopardu armijas kareivji nodomāja, ka glabāt kādu zēnu līdz pēdējam brīdim ir Bonso ideja. Viņi nevarēja iedomāties, ka Enders bija rīkojies pretēji pavēlei. Taču Salamandru armija zināja patiesību. Un to zināja arī Bonso. Enders, redzot komandiera skatienu, saprata, ka nu viņš tiek ienīsts vēl vairāk — par glābšanu~no sakāves. Man vienalga, Enders domāja. Tev tagad būs vieglāk mani apmai­nīt, un vismaz uz kādu brīdi tavas armijas reitings nekritīsies. Vienkārši apmaini mani. Es esmu iemācījies visu, ko vien no tevis iespējams iemācīties. Kā eleganti izgāzties — tas ari ir viss, ko tu proti, Bonso.

Ko gan es esmu iemācījies? Enders, izģērbjoties pie savas guļvietas, domās uzskaitīja: ienaidnieka vārti ir lejā; kājas var izmantot par vairogu; kaut niecīgs līdz pat spēles beigām taupīts papildu spēks var būt izšķirošs. Un kareivji dažreiz spēj pieņemt lēmumus, kas ir jēdzīgāki par viņiem dotajām pavēlēm.

Viņš bija jau kails un grasījās kāpt uz savu gultu, kad pie viņa drūms un stingu seju pienāca Bonso. Tā dažreiz izskatās Pīters, domāja Enders. Slepkavas acīm. Bet Bonso nav Pīters, Bonso ir gļēvāks.

„Vigin, man beidzot izdevās tevi apmainīt. Pārliecināju Žurku armiju, ka tava neticamā vieta efektivitātes sarakstā nav tikai sagadīšanās. Pārvāksies pie viņiem rīt."

„Paldies, ser," Enders atbildēja.

Varbūt viņš izklausījās pārāk pateicīgs. Bonso pēkšņi me­tās viņam virsū un spēcīgi, ar plašu vēzienu iesita pa žokli. Enders atsitās pret gultu un gandrīz pakrita. Tad Bonso vi­ņam smagi iebelza pa vēderu. Enders nokrita ceļos.

„Tu nepakļāvies manai pavēlei," Bonso teica skaļi, lai visi dzirdētu. «Neviens labs kareivis tā nekad nedara."

Pat raudot no sāpēm, Enders ar baudu klausījās apkārtējo čukstos. Tu esi stulbenis, Bonso. Tādā veidā tu nekādi ne­nostiprināsi disciplīnu, tu to iznīcināsi. Viņi labi zina, ka es pārvērtu zaudējumu par neizšķirtu. Un nu viņi redz, kā tu to atmaksā. Tu taču padari sevi par muļķi viņu priekšā. Kāda jēga tagad no tavas disciplīnas?

Nākamajā dienā Enders pateica Petrai, ka viņas pašas dēļ viņu kopējā trenēšanās ir jābeidz: viņi nedrīkstēja vēl vairāk izaicināt Bonso. Tāpēc viņai arī vajadzēja uz kādu laiku turē­ties no Endera tālāk. Viņa to labi saprata.

,.Starp citu," viņa teica, „īpašī labāk šaut tu vairs neiemā­cīsies."

Datoru un kombinezonu viņš atstāja lādē. Viņam bija jā­patur Salamandru formas tērps, līdz viņš nokļuva pie inten­danta un apmainīja to pret brūni melno Žurku formas tērpu. Arī šoreiz viņš nedrīkstēja ņemt līdzi neko personīgu. Taču tāpat jau nebija nekā, ko ņemt lidzi, — viss, kas bija kaut kā vērts, atradās skolas datorā un viņa paša galvā.

Spēļu istabā viņš apsēdās pie viena no publiskajiem dato­riem un piereģistrējās tuvcīņas apmācībām Zemes gravitāci­jas apstākļos, kas notika tieši pēc brokastīm. Viņš nevēlējās atriebties Bonso, viņu piekaujot, taču viņš negribēja, lai kāds vēlreiz to izdarītu ar viņu pašu.

8. Žurka

„Spēle vienmēr ir bijusi taisnīga, pulkvedi Graf. Zvaigžņu izvietojums vienmēr bijis vai nu nejaušs, vai simetrisks."

..Taisnīgums — tas ir brīnišķīgi, major Anderson. Taču tam nav nekāda sakara ar karu."

„Spēle zaudēs prestižu. Reitingi kļūs bezjēdzīgi."

„Ak vai."

„Tas prasīs mēnešiem ilgu darbu. Gadus, lai izveidotu jau­nās kaujas telpas un palaistu jaunās simulācijas."

«Tieši tāpēc es to prasu jau tagad. Sākt. Būt radošiem. Iz­domāt pašus neiespējamākos un netaisnīgākos zvaigžņu iz­vietojumus, kādi vien ir iespējami. Izdomāt vēl citus veidus, kā apiet noteikumus. Novēloti paziņojumi. Neproporcionāli spēki. Un tad palaist simulācijas, noskaidrot, kas ir grūti un kas ir viegli. Mums nepieciešams progress. Viņš ir jāattīsta vēl un vēl."

„Kad jūs plānojat padarīt viņu par komandieri? Astoņu gadu vecumā?"

„Nē, protams. Vēl jau neesmu viņam savācis armiju."