Endera spēle

„Tu gribēji, lai es iznāku ārā, tāpēc runā."

«Neiedalot mani nevienā vadā, jūs rīkojāties pareizi, ser. Es neko neprotu."

«Es pats labi zinu, kad rīkojos pareizi."

«Bet es grasos kļūt par labu kareivi. Es nejaukšos jūsu re­gulārajos treniņos, bet man ir jāvingrinās, un es vingrināšos ar vienīgajiem cilvēkiem, kas ir ar mieru to darīt, — jauni­ņajiem."

«Tu darīsi, ko es tev likšu, sīkais izdzimteni."

«Tieši tā, ser. Es pakļaušos visām pavēlēm, kuras jūs drīks­tat man dot. Bet brīvais laiks ir brīvais laiks. To nevar kontro­lēt. Nekādi. Neviens."

Viņš redzēja Bonso gluži vai vārāmies no dusmām. Jo slik­tāk viņam pašam. Enders dusmās bija aukstasinīgs, viņš va­rēja tās izmantot. Bonso dusmas bija pārņēmušas savā varā.

«Man ir jādomā par savu karjeru, ser. Es netraucēšu jūsu treniņus un kaujas, bet man ir jāmācās. Es nevienam neesmu lūdzis, lai mani pārceļ uz jūsu armiju, jūs varat mēģināt mani apmainīt, cik ātri vien iespējams. Bet nevienam es nebūšu va­jadzīgs, ja es nepratīšu pilnīgi neko, vai ne? Ļaujiet man kaut

ko iemācīties un tad varēsit ātri vien tikt no manis vaļā un tikt pie kareivja, ko tiešām varēsiet izmantot."

Bonso nebija tik liels muļķis, lai neuztvertu dzirdētajā zinā­mu jēgu. Tomēr viņš nevarēja nomierināties vienā acumirklī.

„Kamēr tu esi Salamandru armijā, tu pakļausies manām pavēlēm."

„Ja jūs mēģināsiet kontrolēt manu brīvo laiku, es panākšu, lai jūs izlidotu no skolas."

Varbūt viņš to nemaz nevarēja. Bet tas bija iespējams. Pil­nīgi droši — ja Enders par to saceltu kņadu, iejaukšanās viņa brīvajā laikā Bonso varētu maksāt komandiera pakāpi. Tur­klāt bija skaidrs, ka virsniekiem Enders ir svarīgs, citādi tie nebūtu viņu paaugstinājuši. Varbūt Enderam bija pietiekami liela ietekme, lai skolotāji viņa dēļ kādu tiešām izlidinātu."

«Izdzimtenis," teica Bonso.

„Nav mana vaina, ka jūs man devāt šo pavēli visu acu priekšā," Enders atbildēja. „Bet, ja vien vēlaties, es varu izlik­ties, ka jums pakļaujos. Tad rīt varēsiet man paziņot, ka esat mainījis domas."

«Nestāsti, kas man jādara!"

«Es nevēlos, lai pārējie domātu, ka jūs esat piekāpies. Jūs vairs nepieņemtu kā komandieri."

Par šo pakalpojumu Bonso viņu ienīdīs. Enders mēģināja saprast, kāpēc. Varbūt Bonso likās, ka Enders viņam gandrīz vai uzdāvina iespēju palikt par komandieri. Taču citas izejas viņam nebija. Nekādas. Bonso pats bija vainīgs — nevajadzēja dot Enderam tik neapdomātu pavēli. Taču viņš domās, ka En­ders ir viņu uzvarējis un tad vēl pazemojis ar savu augstsirdību.

«Kādreiz es tikšu ar tevi galā," Bonso teica.

«Iespējams," atbildēja Enders.

Atskanēja signāls par gaismu izslēgšanu. Enders, izlikda­mies nomākts, uzvarēts, dusmīgs, iegāja atpakaļ telpā. Pārējie zēni izdarīja attiecīgus secinājumus.

No rīta, kad Enders devās brokastīs, Bonso viņu apturēja un skaļi pateica:

«Es pārdomāju, sīkais. Varbūt, vingrinoties kopā ar jauniņajiem, tu tiešām ko iemācīsies, un es vieglāk varēšu tevi ap­mainīt. Esmu gatavs uz visu, lai tikai ātrāk tiktu no tevis vaļā.

,.Paldies, ser," Enders teica.

„Uz visu," atčukstēja Bonso. „Es ceru, ka tu izlidosi."

Enders pateicīgi pasmaidīja un izgāja no barakas. Pēc bro­kastīm viņš atkal trenējās kopā ar Petru. Visu pēcpusdienu viņš vēroja, kā Bonso dzenā savu armiju, un plānoja dažādus veidus, kā to iznīcināt. Brīvajā laikā viņš kopā ar Alaju un pārējiem vingrinājās līdz pat pilnīgam spēku izsīkumam. Es to varu, Enders domāja, guļot uz muguras savā gultā, musku­ļiem atslābumā pulsējot. Es varu tikt ar to galā.

•••

Četras dienas vēlāk Salamandru armijai bija kauja. Enders sekoja īstajiem kareivjiem, kas pa gaiteni rikšoja uz kaujas telpu. Gar sienām bija iedegtas divas joslas — Salamandru zaļš, zaļš, brūns un Kondoru melns, balts, melns. Kad viņi nonāca vietā, kur parasti bija ieeja kaujas telpā, gaitenis bija sadalīts. Salamandru josla veda pa kreisi, Kondoru — pa labi. Pēc vēl viena pagrieziena pa labi armija apstājās tukšas sienas priekšā.

Klusējot tika saformēti vadi. Enders stāvēja visiem aiz mu­guras. Bonso instruēja pārējos:

„A dodas augšup gar rokturiem, B pa kreisi, C pa labi, D lejup."

Kad vadi bija sagatavojušies, viņš piebilda:

„Un tu, sīci, gaidi četras minūtes un tad nāc iekšā. Un ne­maz nemēģini izvilkt savu pistoli."

Enders pamāja. Pēkšņi siena aiz Bonso kļuva caurspīdīga. Tātad ne siena, bet gan spēka lauks. Arī kaujas telpa bija ci­tāda — gaisā karājās lielas brūnas kastes, kas daļēji aizsedza skatu. Tātad šie bija tie šķēršļi, ko kareivji sauca par zvaig­znēm. Tās izskatījās izmētātas pilnīgi haotiski. Bonso, šķiet, bija vienalga, kur tās karājas. Acīmredzot kareivji jau zināja, kā tās var izmantot.

Bet Enderam, sēžot gaitenī un vērojot kauju, drīz vien kļu­va skaidrs, ka viņi nezina gan. Viņi zināja, kā pieplakt pie tām un izmantot tās par aizsegu, un kādu taktiku lietot, uzbrū­kot ienaidnieka pozīcijai aiz zvaigznes, taču viņiem nebija ne jausmas, kuras zvaigznes ir svarīgas. Viņi neatlaidīgi centās ieņemt zvaigznes, kuras varēja ignorēt, ieņemot labākas po­zīcijas, vienkārši pārvietojoties gar sienu.