Endera spēle

„Nē, tikai izcili talantīgs poliglots. Petra Arkanjana. Vienī­gā meitene Salamandru armijā. Bet tik un tā ar lielākām olām nekā jebkuram citam šajā telpā."

„Māmiņa Petra iepīkstējās?" iesaucās kāds no zēniem. ^Ie­pīkstējās, tiešām."

Kāds vilka līdzi:

,.Iepīkstējās, iepīkstējās…"

Diezgan daudzi sāka smieties.

„Tikai starp mums runājot," iesāka Petra, „ja Kaujas skolai būtu nepieciešama klizma, vajadzētu sākt no šejienes."

Enders jutās izmisis. Viņam jau tā nebija nekādu izredžu normāli iekļauties šajā armijā — pavisam nesagatavotam, nepieredzējušam un droši vien arī ienīstam par pāragro pa­augstinājumu. Bet nu viņš vēl piedevām bija ieguvis bīstamu draugu — Salamandru armijas izstumto. Un nu pārējo armi­jas zēnu acīs viņi būs saistīti uz mūžiem. Labi pastrādāts… Enders skatījās uz smejošajām, ņirdzīgajām sejām, iztēlojās viņu ķermeņus klātus ar spalvām, viņu zobus gatavus plosīša­nai. Vai es šeit esmu vienīgā cilvēciskā būtne? Vai visi pārējie ir tikai plosītkāri zvēri?

Tad viņš atcerējās Alaju. Katrā armijā noteikti jābūt kā­dam, ar kuru ir vērts iepazīties.

Pēkšņi bez jebkādas pavēles smiekli norima un visi apklu­sa. Enders pagriezās pret durvīm. Tur stāvēja zēns — garš, slaids, skaistām melnām acīm, šaurām lūpām, kas liecināja par izsmalcinātību. Es sekošu šim skaistumam, Enders dzir­dēja sevī kādu balsi sakām, es redzēšu pasauli, kādu to redz šīs acis.

„Kas tu esi?" zēns klusi jautāja.

„Enders Vigins, ser," Enders atbildēja. „Pārcelts no jauniņajiem uz Salamandru armiju."

Viņš pasniedza pavēli.

Zēns ar asu kustību, nepieskaroties Endera rokai, paņēma papīru.

„Cik vecs tu esi, Vigin?" viņš jautāja.

,.Gandrīz septiņus gadus."

Joprojām klusi viņš teica:

„Es jautāju, cik vecs tu esi, nevis, cik gandrīz vecs."

„Sešus gadus, deviņus mēnešus, divpadsmit dienas."

„Cik ilgi tu esi trenējies kaujas istabā?"

„Tagad jau dažus mēnešus. Nu jau man iet diezgan labi."

„Esi mācījies kaujas manevrus? Bijis kādā vienībā? Pieda­lījies kopīgās mācībās?"

Enderam tas viss bija kas pilnīgi svešs. Viņš pakratīja gal­vu.

Madrids vēsu skatienu raudzījās viņam tieši acīs.

„Skaidrs. Kā tu drīz vien pats uzzināsi, virsnieki šajā sko­lā — īpaši majors Andersons, kurš atbild par spēli, — ir diez­gan aši uz dažādiem jokiem. Salamandru armijai beidzot izdevies pārvarēt ieilgušu apkaunojošas nevarības periodu: mēs esam uzvarējuši divpadsmit no pēdējām divdesmit spē­lēm. Pārsteidzām Žurkas un Skorpionus, un Asinssuņus, un esam gatavi cīnīties par pirmo vietu. Un nu — kāds gan tur brīnums — man piešķir tik nederīgu, nesagatavotu, bezcerīgi mazattīstītu eksemplāru kā tevi."

Petra pačukstēja:

„Viņš nebūt nepriecājas ar tevi iepazīties."

«Aizveries, Arkanjana!" Madrids uzsauca. „Mums jāiz­tur kārtējais pārbaudījums. Bet, lai kādus šķēršļus virsnieki mums liktu priekšā, mēs joprojām esam…"

..Salamandras!" vienā balsī atsaucās kareivji.

Endera skatījums uz notiekošo pārmainījās gluži instin­ktīvi. Tas bija rituāls, kurā Madrids, nemēģinot viņu aizskart un izmantojot radušos izdevību, nostiprina savu varu pār ar­miju.

„Mēs esam uguns, kas aprīs viņus, viņu iekšas un gal­vas, un sirdis! Mēs esam daudzas liesmas, bet kopā — viena uguns!"

«Salamandras!" pārējie atkal atsaucās.

„Pat šis te mūs nedarīs vājākus!"

Uz brīdi Enders ļāvās cerībai.

„Es centīšos, cik vien spēšu, un mācīšos ātri."

„Es neesmu tev devis atļauju runāt," Madrids atbildēja. „Es domāju tevi ātri vien iztirgot kādam citam. Varbūt man nāk­sies dot līdzi ko vērtīgu, bet, būdams tik mazs, tu esi vairāk nekā nekam nederīgs. Vēl viens sasaldēts kareivis katrā kau­jā — tas ir viss. Un pašlaik katrs sasaldēts kareivis var bīstami ietekmēt mūsu pozīciju. Nekā personiska, Vigin, bet es esmu pārliecināts, ka tu gluži labi vari mācīties ari uz kāda cita rē­ķina."

„Cik mīļi," teica Petra.

Madrids piegāja klāt meitenei un ar plaukstas aizmuguri iesita tai pa seju. Sitiens bija gandrīz nedzirdams, jo seju skā­ra tikai nagi. Taču tas atstāja aiz sevis četras spilgtas, sarkanas pēdas uz vaiga, un tur, kur nagi bija ietriekušies miesā, bija redzamas mazas asins pilītes.

„Lūk, kas tev jādara, Vigin. Es ceru, ka šī ir pēdējā reize, kad man nākas ar tevi runāt. Tev jāturas sāņus, kad mēs tre­nēsimies kaujas telpā. Tev tur, protams, jābūt, taču tu nepie­derēsi nevienai no vienībām un nepiedalīsies treniņos. Kad mums būs jādodas uz kauju, tev ātri jāsagatavojas un kopā ar visiem pārējiem jābūt pie vārtiem. Taču doties iekšā tu drīksti tikai četras minūtes pēc spēles sākuma, un arī tad tev jāpaliek pie vārtiem ar neizvilktu ieroci, līdz spēle beidzas."

Enders pamāja. Tātad viņš nebūs nekas. Viņš cerēja, ka viņu apmainīs tiešām drīz.

Viņš ievēroja, ka Petra nedz raudāja, nedz pieskārās vai­gam, lai gan viena asins pilīte bija notecējusi līdz pat žoklim. Lai viņa ir izstumtā — ar Bonso Madridu Enders draugos nebūs, kāpēc gan lai viņš nesadraudzētos ar Petru?