Endera spēle

„Es ceru, ka tu kļūdies," teica Grafs. „Starp citu, šī mūsu saruna tev nemaz nenāk par labu. Pārējie zēni, bez šaubām, domā, ka Enders Vigins te pašlaik pielaizās Grafam. Ja paklī­dis baumas, ka tu esi skolotāju mīlulītis, varu derēt, drīz vien tev nāksies izlidot."

Citiem vārdiem — tinies prom un liec rftan mieru.

„Uz redzēšanos," Enders atvadījās un ienira gaiteni, kur bija devušies pārējie zēni."

Grafs vēroja viņu aizejam.

Viens no skolotājiem viņam līdzās jautāja:

„Tas ir īstais?"

„Kas to lai zina," atbildēja Grafs. „Ja ne, tad mums viņš drīz vien jāatrod."

,Varbūt tāda nemaz nav," teica skolotājs.

„Varbūt. Tādā gadījumā, Anderson, Dievs ir insektoīds. Drīkstat mani citēt."

„Labprāt."

Kādu bridi viņi stāvēja klusēdami.

„Anderson?"

„Mhm?"

„Tas bērns kļūdās. Es esmu viņa draugs."

„Es zinu."

„Viņš ir tik šķīsts. Viņam ir laba sirds."

„Es esmu lasījis ziņojumus."

„ Anderson, padomājiet, ko gan mēs ar viņu izdarīsim."

Andersons asi noteica:

„Mēs viņu izveidosim par pašu labāko karavadoni visā pa­saules vēsturē."

„Un tad uzkrausim uz viņa pleciem visas pasaules likteni. Viņa paša dēļ es ceru, ka viņš nav īstais."

„Galvu augšā. Insektoīdi var pagūt piebeigt mūs visus, pirms viņš vispār pabeigs skolu."

Grafs pasmaidīja.

Jums taisnība. Un es jau jūtos labāk."

5. Spēles

«Apsveicu! Salauzt roku — īsts meistarstiķis."

„Tas bija nelaimes gadījums."

„Patiesi? Un es jau jūs uzslavēju ziņojumā."

„Tas bija par daudz. Tas otrs sīkais izdzimtenis nu ir varo­nis. Daudziem bērniem tas var pilnīgi izjaukt apmācības. Es domāju, ka Enders varbūt sauks palīgā."

„Sauks palīgā? Man likās, ka tieši to jūs viņā vērtējat vis­augstāk — tiekšanos grūtības atrisināt pašam. Ienaidnieku flotes ielenkumā viņam nebūs iespējas saukt pēc palīdzības."

„Kas gan būtu domājis, ka tas sīkais idiots izlidos no sava krēsla? Un ka tik neveiksmīgi ietrieksies sienā?"

„Vēl viens militāristu stulbuma paraugs. Ja jums būtu kaut drusciņ smadzeņu, jūs būtu iztaisījis īstu karjeru, piemēram, būtu apdrošināšanas aģents."

„Ģēnijs atradies."

„Mums tikai jāsamierinās ar faktu, ka esam otrā šķira. Ku­rai uzticēts cilvēces liktenis. Uzreiz lieliska visvarenības sa­jūta, vai ne? Turklāt, ja šoreiz zaudēsim, nebūs neviena, kas mūs pēc tam varētu kritizēt."

„Nekad nebiju par to tā iedomājies. Bet labāk nezaudēsim."

,.Redzēsim, kā ies Enderam. Ja esam viņu zaudējuši jau ta­gad, ja viņš netiks ar to galā, kurš būs nākamais? Kurš gan cits?"

«Sastādīšu sarakstu."

„Brīvos brīžos padomājiet arī, ko iesākt ar Enderu."

„Es jau teicu. Viņa izolāciju nedrīkst pārtraukt. Viņš nekad nedrīkst ticēt, ka kāds viņam palīdzēs. Nekad. Ja viņš kādreiz iedomāsies, ka iespējams vieglāks ceļš, viņš būs pagalam."

„Jums taisnība. Būtu briesmīgi, ja viņš noticētu, ka viņam 11 kāds draugs."

„Viņam drīkst būt draugi. Viņam nedrīkst būt vecāku."

•••

Kad Enders ieradās, pārējie zēni jau bija izvēlējušies savas guļvietas. Enders apstājās telpas durvīs, mēģinot ieraudzīt pē­dējo brīvo vietu. Griesti bija zemi, un, izstiepjot roku, Enders varēja tos aizsniegt. Apakšējās gultas balstījās tieši uz grīdas. Pārējie zēni vēroja viņu. Bez šaubām, vienīgā brīvā vietā bija apakšējā gulta tieši pie durvīm. Enderam ienāca prātā, ka, ļaujot pārējiem viņam atstāt pašu sliktāko vietu, viņš tos tikai vedina uz turpmāku vardarbību, taču viņš nebūt nevarēja tik viegli no vietas izspiest kādu citu. Viņš pasmaidīja.

„Hei, paldies," viņš sacīja. Pavisam bez sarkasma, it kā pā­rējie viņam nudien būtu atstājuši pašu labāko vietu.

„Man jau likās, ka apakšējā gulta pie durvīm būs jāizlū­dzas."

Viņš apsēdās un ieskatījās atvērtajā lādē, kas stāvēja kādas pēdas attālumā no gultas. Iekšpusē uz durvīm bija papīrs ar uzrakstu:

«Novieto savu roku uz skenera lādes virspusē un divas rei­zes atkārto savu vārdu!"

Enders atrada skeneri — matētu plastmasas plāksnīti — un, uzlicis uz tā kreiso roku, nosauca savu vārdu:

„Enders Vigins. Enders Vigins."

Skeneris uz mirkli zaļi iemirdzējās. Enders aizvēra lādi un pamēģināja to atkal atvērt. Nesekmīgi. Tad viņš uzlika uz tās roku un teica:

„Enders Vigins."

Atvērās ne tikai lāde, bet vēl arī trīs tās nodalījumi.

Vienā no tiem atradās četri kombinezoni, tādi paši, kāds viņam jau bija mugurā, un vēl viens cits — balts. Otrā no­dalījumā stāvēja neliels dators, līdzīgs tiem, kādi viņiem bija skolā. Tātad būs arī jāmācās.

Pašā lielākajā nodalījumā atradās kas īpašs. Pirmajā acu uzmetienā to varēja noturēt par skafandru ar visu ķiveri un cimdiem, taču tas neizskatījās hermētiski noslēdzams. Tiesa, tas noteikti bija paredzēts visa ķermeņa nosegšanai. Tas likās pamatīgi polsterēts un nedaudz stīvs.

Un tam līdzās atradās pistole. Tā izskatījās pēc lāzerieroča, jo stobru veidoja caurspīdīgs vienlaidu stikls. Bet viņi taču nedotu bērniem nāvējošus ieročus.

„Tā nav lāzerpistole," kāds teica. Enders palūkojās augšup. Šo vīrieti viņš vēl nebija saticis. Jauns un laipna paskata.

„Taču tam ir diezgan šaurs stars. Precīzi fokusēts. Mērķējot uz simts metru tālu sienu, dabū gaismas apli trīs collu dia­metrā."

„Kam tas ir paredzēts?"