Endera spēle

„Jūs kļūdāties. Viņš ir pat jaukāks, nekā liekas. Bet neuz­traucieties. Ar to mēs ātri tiksim galā."

«Dažbrīd man šķiet, ka jums tiešām sagādā baudu salauzt šos mazos ģēnijus."

«Tā savā ziņā ir māksla, un es to labi pārvaldu. Ļoti labi. Baudu? Var jau būt. Kad viņi tiek salīmēti atkal kopā, un tas viņus dara labākus."

«Jūs esat briesmonis."

«Paldies. Tas nozīmē paaugstinājumu?"

«Tikai medaļu. Budžets nav neizsmeļams."

Bezsvara stāvoklis varot izraisīt dezorientāciju, īpaši bēr­niem, kuru virziena izjūta vēl nav īsti nostiprinājusies. Bet Enders bija dezorientēts vēl pirms Zemes gravitācijas lauka atstāšanas. Pat vēl pirms kuģa pacelšanās.

Šajā lidojumā bija vēl deviņpadsmit citu zēnu. Viņi izkāpa no autobusa un devās uz liftu. Visi runāja un jokojās, un lielī­jās, un smējās. Enders klusēja. Viņš ievēroja, kā Grafs un citi virsnieki viņus vēro. Analizē. Jebkas, ko mēs darām, kaut ko nozīmē, Enders nosprieda. Viņi smejas. Es ne.

Viņš apsvēra iespēju pamēģināt līdzināties pārējiem zē­niem. Bet viņš nespēja izdomāt nevienu joku, un pārējo joki nelikās smieklīgi. Viņš nespēja smieties. Viņam bija bail, un bailes viņu darīja nopietnu.

Viņš bija ietērpts vienlaidu formas tērpā; bija jocīgi ne­just ap vidukli jostu. Tādā tērpā viņš jutās vienlaikus gan kā maisā, gan kails. Visapkārt bija televīzijas kameras, gluži kā nez kādi dzīvnieki, kas satupuši uz cilvēku pleciem. Cilvēki kustējās lēnām, lavījās kā kaķi, lai kameru kustības būtu plūdenas. Enders pieķēra sevi kustamies tieši tāpat.

Viņš iztēlojās sevi televīzijā. Intervija. Diktors jautā, kā jūs jūtaties, mister Vigin? Vispār — diezgan labi, tikai esmu iz­salcis. Izsalcis? O, jā. Pirms lidojuma divdesmit stundas ne­drīkst ēst. Cik interesanti! Es to nezināju! Patiesībā mēs visi esam izsalkuši. Un visu intervijas laiku Enders un puisis no televīzijas gorīsies operatora priekšā, sperot lielus, lokanus soļus. Puisis no televīzijas ļaus viņam runāt visu zēnu vārdā, lai gan Enders tik tikko spēj runāt pats savā. Beidzot Ende­ram bija jautri. Citi zēni viņam blakus ari smējās, taču viņiem bija citi iemesli. Viņi domā, ka es smejos par viņu joku, do­māja Enders. Taču es smejos par ko daudz jautrāku.

«Kāpiet augšup pa vienam," viņus pamācīja virsnieks. „Kad nonākat pie krēslu rindām, apsēdieties. Vietu pie logiem nav."

Tas bija joks. Citi zēni iesmējās.

Enders bija viens no pēdējiem — bet ne pats pēdējais. Televīzijas kameras tomēr nebija padevušās. Vai Valentīna redzēs mani iekāpjam kosmoplānā? Viņš domāja, vai nevaja­dzētu viņai pamāt, pieskriet pie operatora un pajautāt: „Vai es varu atvadīties no Valentīnas?" Viņš nezināja, ka cenzūra to izgrieztu, jo visiem zēniem, kas dodas uz Kaujas skolu, jābūt varoņiem. Viņi nedrīkst pēc kāda ilgoties. Enders nezināja par cenzūru, taču viņš saprata, ka skriešana pie kamerām būtu nevietā.

Viņš pārgāja pāri īsajam tiltiņam, kas veda uz ieeju kuģī. Viņš pamanīja, ka pa labi no viņa siena noklāta ar paklāju, it kā tā būtu grīda. Te sākās dezorientācija. Brīdī, kad viņš iedomājās par sienu kā grīdu, viņam likāsrka viņš staigā pa sienu. Viņš nokļuva blakus vēl kādām kāpnēm un ievēroja, ka virsmu aiz tām arī sedz paklājs. Es rāpjos augšup pa grīdu. Uz priekšu, soli pa solim.

Un tad — lai izklaidētos — viņš iztēlojās, ka rāpjas lejup pa sienu. Par spīti gravitācijai viņam izdevās acumirklī sevi prā­tā pārliecināt par to, lidz sasniedza tukšu krēslu. Viņš neviļus cieši pieķērās krēsla malām, kaut arī gravitācija viņu stingri turēja sēžam.

Pārējie zēni savos krēslos nedaudz lēkāja, brīžiem iedunkāja vai pagrūda viens otru, klaigāja. Enders uzmanīgi izvil­ka drošības jostas, izpētīja, kā tās jāsavieno, lai cieši aptver­tu viņu ap kājstarpi, vidukli un pleciem. Viņš iztēlojās kuģi, apgriezušos otrādi, karājamies virs Zemes, gravitācijai viņus cieši turot. Bet mēs aizšmauksim, viņš nodomāja. Mēs nokritīsim no šīs planētas.

Šajā brīdi viņš vēl nezināja, kāda tam īsti ir nozīme. Vēlāk viņš atcerēsies, ka jau uz Zemes viņš pirmoreiz iztēlojās to kā vienkāršu planētu — vienu no daudzām.

„0, tu jau esi ticis galā," teica Grafs. Viņš stāvēja uz kāpnēm.

,.Lidosiet kopā ar mums?" jautāja Enders.

„Es parasti nelidoju lejā, lai vervētu rekrūšus," Grafs teica. „Es galu galā tur esmu tā kā galvenais. Skolas administrators. Kā direktors. Viņi mani piekodināja atgriezties, citādi es zau­dēšu darbu."

Viņš pasmaidīja. Enders arī. Kopā ar Grafu viņš jutās ērti. Grafs bija labs. Un viņš bija Kaujas skolas direktors. Enders nedaudz nomierinājās. Viņam tur būs draugs.

Pieaugušie palīdzēja citiem zēniem piesprādzēties. Tad tika demonstrēta stundu gara filma par kosmoplānu lidojumiem, kosmisko lidojumu vēsturi vispār, par to iespē­jamo nākotni un SF zvaigžņu kuģiem. Ļoti garlaicīgi. Enders tādas filmas bija redzējis jau iepriekš.

Tiesa, viņš pats nekad nebija bijis kosmosa kuģī. Viņš arī nekad nebija karājies ar galvu uz leju virzienā no Zemes.