Endera spēle

„Ender," iesāka Grafs, „ja tu nāksi man līdzi, tu neatgrie­zīsies mājās ļoti ilgi. Kaujas skolā nav brīvdienu. Ari apmek­lētāji netiek pieņemti. Pilns apmācību kurss ilgs, līdz tev būs sešpadsmit gadu. Zināmos apstākļos varēsi apmeklēt mājas, kad tev būs divpadsmit. Tici man, Ender, ļaudis sešu vai des­mit gadu laikā stipri mainās. Ja tu nāksi man līdzi, tava māsa Valentīna, kad tu viņu nākamreiz satiksi, jau būs sieviete. Jūs būsiet svešinieki. Tu viņu joprojām mīlēsi, Ender, taču vairs nepazīsi. Redzi, es neizliekos, ka tas ir viegli."

„Un mamma un tētis?"

„Es pazīstu tevi, Ender. Labu laiku esmu pētījis tava moni­tora ierakstus. Tev nepietrūks tavas mātes un tēva, katrā ziņā ne pārāk, ne ilgi. Un viņi diez ko neilgosies pēc tevis."

Enderam acīs pret paša gribu sariesās asaras. Viņš aizgrie­zās, taču nenoslaucīja tās.

„Viņi tevi tiešām mīl, Ender. Bet tev jāaptver, ko tava dzīve viņiem maksājusi. Tu zini, viņi dzimuši reliģiozās ģimenēs. Tava tēva kristītais vārds ir Džons Pols Vežoreks. Katolis. Septītais no deviņiem bērniem."

Deviņi bērni. Neiedomājami. Noziedzīgi,

„Jā, ļaudis reliģijas vārdā mēdz darīt nudien savādas lietas. Tu zini par sankcijām, Ender. Toreiz tās vēl nebija tik skar­bas, bet tik un tā tās nebija vieglas. Tikai pirmajiem diviem bērniem bija nodrošināta bezmaksas izglītība. Līdz ar katru nākamo bērnu palielinājās nodokļi. Kad tavam tēvam apri­tēja sešpadsmit gadu, viņš ar Nepakļāvīgo ģimeņu likuma palīdzību atdalījās no savas ģimenes. Viņš nomainīja vārdu, atteicās no ticības un zvērēja, ka viņam nekad nebūs vairāk par atļautajiem diviem bērniem. Viņš tā nudien domāja. Viņš zvērēja, ka nekad neļaus saviem bērniem pārciest tādus pazemojumus un apgrūtinājumus, kādus pats bija pārdzīvo­jis savā bērnībā. Saproti?"

„Viņš mani negribēja."

„Nu, neviens vairs nevēlas Trešo. Nevar prasīt, lai viņi būtu par to priecīgi. Taču tavi vecāki ir īpašs gadījums. Viņi abi ir atteikušies no ticības — tava māte bija mormone. Bet patiesībā viņu jūtas joprojām ir ambivalentas. Tu zini, ko tas nozīmē?"

„Tās ir pretrunīgas." <•

„Viņi kaunas par to, ka abi cēlušies no nepakļāvlgānl ģi­menēm. Viņi to slēpj. Tava māte pat neatzīst, ka dzimusi Jūtā, — lai nevienam nerastos nekādas aizdomas. Tavs tēvs noliedz savu poļu izcelsmi, jo Polija joprojām ir nepakļāvīga valsts un pret to tiek vērstas starptautiskas sankcijas. Redzi, trešais bērns, pat ja to vēlējusies valdība, ir pretrunā visiem viņu centieniem."

„Es zinu."

«Patiesībā situācija ir vēl sarežģītāka. Tavs tēvs tev tomēr deva katoļu svēto vārdus. Patiesībā viņš, kad pēc piedzimša­nas bijāt atvesti mājās, jūs visus trīs nokristīja. Tavai mātei bija iebildumi. Katru reizi viņi strīdējās — bet ne jau tāpēc, ka viņa negribētu jūs kristīt, bet gan tāpēc, ka viņa nevēlē­jās, lai jūs kristītu par katoļiem. Viņi nav īsti atteikušies no savas ticības. Raugoties uz tevi, viņi izjūt zināmu lepnumu: viņi ir spējuši apiet likumu un paturēt Trešo. Taču tajā pašā laikā viņiem jāapzinās arī pašu gļēvulība: viņi neuzdrošinājās iet tālāk, neuzdrošinājās nepakļauties — kas, viņuprāt, būtu pareizi. Un vēl tu viņiem esi gluži kā visiem redzama kauna zīme: tu esi šķērslis viņu mēģinājumiem asimilēties normālā pakļāvīgo sabiedrībā."

„Kā jūs to visu zināt?"

..Monitors bija ari tavam brālim un māsai, Ender. Tu būtu pārsteigts, zinot, cik šie instrumenti ir jutīgi. Mums bija tiešs savienojums ar tavām smadzenēm. Mēs dzirdējām visu, ko dzirdēji tu, — vienalga, vai tu klausījies uzmanīgi vai ne. Vai tu saprati vai ne. Mēs saprotam."

„Tātad mani vecāki mani gan mīl, gan nemīl?"

„Viņi tevi mīl. Cits jautājums — vai viņi vēlas, lai tu paliec šeit. Tava klātbūtne šajā mājā pastāvīgi rada nemieru. Sprie­dzi. Saproti?"

„Ne es esmu spriedzes avots."

„Ne jau ar savu rīcību, Ender. Pietiek ar to, ka tu esi. Tavs brālis tevi ienīst, jo tu viņam vienmēr atgādini par paša ne­veiksmi. Tu esi apgrūtinājums vecākiem, kas vēlas atbrīvoties no pagātnes."

«Valentīna mani mīl."

„No visas sirds. Pilnīgi, absolūti, viņa sevi pilnībā veltījusi tev, un tu viņu dievini. Es taču teicu, ka tas nebūs viegli."

„Kā ir tur?"

„Smags darbs. Mācības — tāpat kā skolā, tikai daudz vai­rāk matemātikas un datoru. Militārā vēsture. Stratēģija un taktika. Un pāri visam — Kaujas telpa."

„Kas tā tāda?"

„Kara spēles. Visi zēni tiek sadalīti armijās. Katru dienu bezsvara stāvoklī noris mācību kaujas. Neviens netiek ievai­nots, nozīme ir tikai uzvarai vai zaudējumam. Katrs sākumā ir tikai vienkāršs kareivis, kas pakļaujas pavēlēm. Vecākie zēni ir virsnieki, viņu pienākums ir jūs sagatavot un vadīt kaujā. Vairāk par to gan es nedrīkstu tev stāstīt. Tas ir līdzīgi kā spēlēt insektoīdus un astronautus — tikai ar ieročiem, kas darbojas, un ar cīņas biedriem pie pleca, un tava un cilvēces nākotne ir atkarīga no tā, cik labi tu mācies un cik labi tu cīnies. Tas ir grūti, un tev nebūs normālas bērnības. Protams, ar tavu prātu un Trešā statusu īsti normālas bērnības tev ne­būs tāpat.

„Tur visi ir zēni?"