Endera spēle

„Stilsonu zēns ir slimnīcā," teica tēvs. „Tu viņu esi pamatīgi piekāvis. Ar kurpi, Ender. Tas nav īsti godīgi."

Enders pakratīja galvu. Viņš bija gaidījis, ka Stilsona sa­karā atnāks kāds no skolas, bet ne jau flotes virsnieks. Tas bija daudz nopietnāk, nekā viņš bija domājis. Un citu iemeslu viņš iedomāties nevarēja.

„Vai tu vari paskaidrot, kāpēc tā rīkojies, jaunais cilvēk?" jautāja virsnieks.

Enders vēlreiz pakratīja galvu. Viņš nezināja, ko teikt, un viņam bija bail, ka viņa vārdi varētu šķist vēl briesmīgāki nekā izdarītais. Esmu gatavs saņemt jebkādu sodu, viņš do­māja. Tikai pietiek par to runāt.

„Mēs varam apsvērt kādus vainu mīkstinošus apstāk­ļus," virsnieks sacīja. „Taču, jāatzīst, tas neizskatās diez cik labi. Spert viņam starp kājām, vairākas reizes spert gu­lošam pa seju un ķermeni. Izskatās, ka tu patiešām to esi izbaudījis.

„Nē," Enders čukstēja.

„Tad kāpēc gan tu to darīji?"

„Viņš bija ar visu bandu," Enders atbildēja.

„Un? Tas ir attaisnojums?"

„Nē."

,.Pastāsti, kāpēc tu turpināji viņu spārdīt. Tu taču biji jau uzvarējis."

„Viņu nogāžot uz zemes, es biju uzvarējis tikai pirmajā cīņā. Es gribēju uzreiz uzvarēt arī visās nākamajās, lai viņi liktu mani mierā."

Enders bija tik ļoti nobijies un nokaunējies par savu rīcī­bu, ka nekādi nevarēja noturēties neraudam. Viņam nepatika raudāt, viņš to darīja reti, bet tagad mazāk nekā vienas dienas laikā viņš raudāja jau trešo reizi. Un ar katru reizi tas kļuva sliktāk. Raudāt mātes, tēva un šī kareivja klātbūtnē likās tik apkaunojoši…

„Jūs izņēmāt monitoru," Enders teica. „Man bija jāaizstāv sevi pašam, vai ne?"

„Tev vajadzēja saukt palīgā kādu pieaugušo, Ender," iesāka tēvs.

Bet virsnieks piecēlās un pāri istabai pienāca pie Endera. Viņš sniedza roku.

„Mans vārds ir Grafs, Ender. Pulkvedis Hairams Grafs. Es esmu atbildīgs par pamatapmācībām orbitālajā Kaujas skolā. Esmu ieradies aicināt tevi iestāties tajā."

Beidzot.

„Bet monitors…"

„Tavas pārbaudes pēdējais posms bija noteikt, kas notiks, kad būs izņemts monitors. Mēs to nedarām vienmēr, bet tavā gadījumā…"

„Un viņš to izturēja?" māte neticīgi jautāja. „Stilsonu zēns ir slimnīcā. Ko gan jūs darītu, ja Endrū būtu viņu nogalinājis? Piešķirtu viņam medaļu?"

„Nav tik svarīgi, ko viņš izdarīja, misis Vigina, bet gan, kāpēc."

Pulkvedis Grafs pasniedza viņai ar papīriem pilnu mapi.

„Šeit ir pieprasījums. Jūsu dēls ir pieņemts SE Protams, mums jau ir jūsu atļauja, ko parakstījāt, kad bija apstiprināta ieņemšana, — citādi viņam nemaz nebūtu ļauts pat piedzimt. Viņš jau no tā laika ir piederējis mums — ja vien iztur pār­baudi."

Tēvs trīsošā balsī sacīja:

„Nav pārāk laipni no jūsu puses ļaut mums domāt, ka viņš jums nav vajadzīgs, bet pēc tam viņu mums atņemt."

„Un šī izrāde ar Stilsonu zēnu…" piebilda māte.

„Tā nebija izrāde, misis Vigina. Kamēr mēs nezinājām Endera motivāciju, mēs nevarējām būt droši par viņu — mums bija jānoskaidro viņa rīcības jēga. Vismaz tas, kādu to redz Enders."

„Vai jums viņš noteikti jādēvē tajā muļķīgajā iesaukā?"

Māte sāka raudāt.

„Tā viņš sauc pats sevi."

„Ko jūs grasāties darīt, pulkvedi Graf?" jautāja tēvs. „Tūlīt pat savākt viņu un doties prom?"

„Tas ir atkarīgs…" iesāka Grafs.

„No kā?"

„No tā, vai to vēlas Enders."

Mātes asaras pārvērtās rūgtos smieklos.

„Ak, tad tas viss galu galā ir brīvprātīgi — cik jauki!"

„Jūs savu izvēli izdarījāt, kad viņš tika ieņemts. Enderam sava izvēle vēl jāizdara. Iesaucamie ir laba lielgabalu gaļa, taču virsniekiem mums vajadzīgi brīvprātīgie."

«Virsniekiem?" jautāja Enders. Izdzirdot viņa balsi, pārējie apklusa.

„Jā," atbildēja Grafs. „Kaujas skolā tiek sagatavoti zvaigžņu kuģu kapteiņi, flotiļu komodori un flotu admirāļi."

,.Iztiksim bez šīm pasakām!" dusmīgi iesaucās tēvs. „Cik Kaujas skolas zēnu beigās patiešām komandē kuģus?"

„Tā, mister Vigin, diemžēl ir slepena informācija. Taču es varu pateikt, ka ikviens no mūsu zēniem, kurš iztur pirmo gadu, kļūst par virsnieku. Neviens no viņiem nav beidzis die­nestu zemākā pakāpē par starpplanētu kuģa kapteiņa pirmo palīgu. Pat mūsu sistēmas iekšējos aizsardzības spēkos tas ir gana liels gods."

„Cik daudzi iztur pirmo gadu?" jautāja Enders.

„Visi, kas to vēlas," atbildēja Grafs.

Enders jau gandrīz pateica, ka vēlas. Viņš tomēr klusēja. Viņam nevajadzētu iet uz skolu, taču būtu muļķīgi piekrist ti­kai tāpēc: sarežģījumi skolā būtu tikai dažu dienu jautājums. Daudz svarīgāk — tas ļautu viņam tikt prom no Pītera, tas varēja būt pat dzīvības un nāves jautājums. Bet — atstāt māti un tēvu, un jo īpaši Valentīnu. Kļūt par kareivi. Enderam ne­patika cīnīties. Viņam nepatika nedz Pītera metode — stip­rais pret vājo, nedz savējā — gudrais pret dumjo.

„Es domāju," teica Grafs, „ka mums ar Enderu jāparunā divatā."

„Nē," teica tēvs.

„Es viņu neņemšu līdzi, neļaujot viņam vēlreiz parunāt ar jums," Grafs sacīja. „Un jūs mani patiesi nevarat apstādināt."

Tēvs nikni uzlūkoja Grafu, tad piecēlās un izgāja no is­tabas. Māte vēl saspieda Endera roku. Aizejot viņa aiz sevis aizvēra durvis.