Endera spēle

Tomēr Enders piegāja pie gulošā Stilsona un iespēra tam vēlreiz — pa ribām. Stilsons ievaidējās un pavēlās prom no viņa. Enders apgāja viņam apkārt un iespēra vēlreiz, šoreiz kājstarpē. Stilsons nespēja izdvest ne skaņas, viņš tikai sarā­vās un sāka raudāt.

Enders uzmeta pārējiem aukstu skatienu.

„Jūs varbūt domājat man uzbrukt barā. Varbūt tā jūs mani pamatīgi piekautu. Tikai atcerieties, ko es varu izdarīt ar tiem, kas mēģina man nodarīt pāri. Pēc tam varēsiet vien mi­nēt, kad es jūs noķeršu un kā tas beigsies."

Viņš iespēra Stilsonam pa seju. No Stilsona deguna sāka tecēt asinis.

„Tas nebūs tik smagi," Enders teica. „Tas būs vēl smagāk." Viņš pagriezās un devās prom. Neviens nesekoja. Viņš nogriezās ap stūri gaiteni, kas veda uz autobusa pieturu. Aiz muguras viņš dzirdēja zēnus runājam:

„Jēziņ! Paskaties uz viņu, viņš izskatās galīgi slims!" Enders piespieda seju gaiteņa sienai un raudāja, līdz pie­nāca autobuss. Esmu tāds pats kā Pīters. Bez monitora es kļūstu par Pīteru.

2. Pīters

„Labi, tas ir nost. Kā viņam sokas?"

«Dzīvodams kāda ķermeni vairākus gadus, pamazām pierodi pie tā. Tagad es skatos uz viņa seju un nesaprotu, kas ar viņu notiek. Es esmu pieradis izjust viņa sejas izteiksmes — nevis pētīt tās."

,.Beidziet, mēs te nerunājam par psihoanalīzi. Mēs esam kareivji, nevis kaut kādi pūšļotāji. Jūs tikko redzējāt, kā viņš piekāva to bandas vadoni."

«Pamatīgi. Viņš ne tikai vienkārši piekāva, viņš viņu patai­sīja pilnīgi mīkstu. Kā Meizers Rekhems."

«Iztiksim bez tā. Tātad komisijas spriedums: viņš ir iztu­rējis."

«Gandrīz. Paskatīsimies, ko viņš tagad, kad monitora vairs nav, iesāks ar savu brāli."

«Iesāks ar brāli? Vai jūs nebaidāties no tā, ko brālis varētu iesākt ar viņu7 ."

«Jūs pats teicāt, ka šeit bez riska neiztikt."

„Es vēlreiz pārskatīju dažus ierakstus. Tur neko nevar darīt — man viņš patīk. Man liekas, mēs viņu sakropļosim."

«Protams. Tas ir mūsu darbs. Mēs esam kā tādas ļaunās raganas. Sasolām piparkūkas, bet beigās mazos izdzimteņus aprijam dzīvus."

•••

«Man ļoti žēl, Ender," čukstēja Valentīna, redzēdama plāksteri viņam uz kakla.

Enders pieskārās sienai, un durvis aiz viņa aizvērās.

«Man vienalga. Priecājos, ka tā vairs nav."

„Kā vairs nav?" ienācis viesistabā, pajautāja Pīters un iekodās rikā maizes ar zemesriekstu sviestu.

Enders atšķirībā no pieaugušajiem nesaskatīja Pīterā skaistu desmitgadīgu zēnu tumšiem, kupliem, izspūrušiem matiem un seju, ar kādu varētu lepoties pat Aleksandrs Lie­lais. Enders vispār vēroja Pīteru tikai, lai pamanītu viņa sejā dusmas vai garlaicību — bīstamus noskaņojumus, kas viņam gandrīz vienmēr beidzās ar sāpēm. Tagad, kad Pīters bija pamanījis plāksteri uz Endera kakla, viņa acīs uzplaiksnīja dusmas.

To redzēja arī Valentīna.

„Nu viņš ir tāds pats kā mēs," viņa mēģināja Pīteru laikus nomierināt. Taču Pīters vairs nebija apstādināms.

„Kā mēs? Viņš nēsāja to štruntu līdz sešu gadu vecumam. Kad izņēma tavējo? Tev bija trīs. Man — pirms palika pieci. Viņam tas gandrīz izdevās, izdzimtenim, sīkajam insektam!"

Viss kārtībā, Enders domāja. Runā, runā, Pīter. Vārdi nesāp.

„Nu ko, tavi sargeņģeļi tevi vairs neuzrauga," Pīters sacīja. ,Tagad tie vairs neuzmana, vai tev sāp, neklausās, ko es tev saku, neredz, ko es tev daru. Ko teiksi par to? Ko?"

Enders paraustīja plecus.

Pēkšņi Pīters smaidot sasita plaukstas un tēlotā labā no­skaņojumā iesaucās:

«Spēlēsim insektoīdus un astronautus!"

„Kur ir mamma?" jautāja Valentīna.

«Izgājusi," Pīters atbildēja. „Es esmu vecākais."

„Es labāk pasaukšu tēti."

„Sauc, sauc," teica Pīters. «Tu taču zini, ka viņa nekad nav mājās."

«Es spēlēšu," Enders teica.

«Tu būsi insektoīds," Pīters atbildēja.

«Ļauj taču viņam reiz būt arī astronautam," teica Valentīna.

«Pievaldi savu netīro muti, pretekle!" atcirta Pīters. «Nāc augšā un izvēlies ieročus."

Enders zināja, ka spēle nebūs godīga. Runa jau nebija par uzvaru vai zaudējumu. Kad bērni to veselām armijām spē­lēja koridoros, insektoīdi nekad neuzvarēja un spēle laiku

pa laikam kļuva netaisnīga. Bet šeit, dzīvoklī, spēle vienmēr jau sākās negodīgi un insektoīds nekādi nevarēja izstāties no spēles, kā to darīja insektoīdi īstos karos. Kamēr vien astro­nauts vēlas, insektoīdam jāspēlē.

Pīters atvēra sava skapja apakšējo atvilktni un izņēma no tās insektoīda masku. Kad Pīters to iegādājās, māte bija diezgan neapmierināta, taču tēvs norādīja, ka karu nevar ap­stādināt, paslēpjot insektoīdu maskas un aizliedzot bērniem rotaļu lāzerieročus. Labāk lai spēlē karinu, varbūt tas palīdzēs izdzīvot, ja insektoīdi atkal atgriezīsies.

Vispirms gan jāpārdzīvo spēles, Enders nodomāja un uz­vilka masku. Tā cieši iekļāva viņa seju, it kā to kāds spēcīgi spiestu ar plaukstām. Insektoīdi gan tā nejūtas, domāja En­ders. Viņi nevalkā sejas kā maskas, tās ir viņu sejas. Diez vai uz savām planētām viņi rotaļājoties valkā cilvēku maskas? Un kā gan viņi dēvē mūs? Varbūt par glumekļiem, jo mēs esam tik mīksti un eļļaini, salīdzinot ar viņiem?

«Piesargies, glumekli!" Enders iesaucās.