Endera spēle

Normālas gravitācijas apstākļos zēns tikai atsistos pret Endera krēsla aizmuguri, saņemot triecienu pret krūškurvi. Bezsvara stāvoklī viņš pārkūleņoja pāri sēdeklim pilnībā. Enders to nebija gaidījis. Viņš nevarēja iedomāties, cik ļoti bezsvara stāvoklis var pastiprināt pat bērna kustību. Zēns turpināja kustēties, atsitās pret griestiem, tad pret citu zēnu, tad izlidoja ailā starp krēsliem, tad, vicinot rokas, ietriecās sienā nodalījuma priekšā un iekliedzās: viņš bija savainojis kreiso roku.

Tas notika dažu sekunžu laikā. Grafs tūlīt bija klāt un sa­tvēra zēnu. Caur tukšo aiļu viņš to veikli aizgrūda līdz citam virsniekam.

„Kreisā roka. Liekas, lauzta," viņš teica. Pēc mirkļa zēnam jau bija injicēts pretsāpju līdzeklis, viņš klusi gulēja gaisā, ka­mēr virsnieks uzlika šinu viņa rokai.

Enderam bija nelabi. Viņš bija domājis tikai saķert zēna roku. Nē! Nē, viņš tiešām bija domājis viņu savainot un bija rāvis no visas spēka. Viņš gan nebija vēlējies, lai to redzētu visi, taču zēns juta tieši tādas sāpes, kā Enders bija iecerē­jis. Viņu tikai bija nodevis bezsvara stāvoklis. Es esmu Pīters. Tieši tāds pats kā viņš. Šajā brīdī Enders patiešām ienīda sevi.

Grafs nostājās kabīnes priekšā.

,Jums tiešām pielec tik lēni? Vai ar saviem vārajiem prātiņiem to vēl neesat aptvēruši? Jums jākļūst par kareivjiem. Varbūt jūsu iepriekšējās skolās vai ģimenēs jūs bijāt varen svarīgi, varen stipri un gudri. Bet mēs izvēlamies labākos no labākajiem, un turpmāk jums nāksies saskarties tikai ar tā­diem bērniem. Un, kad es saku, ka Enders Vigins šajā lido­jumā ir pats labākais, saprotiet mājienu, aitasgalvas. Lieciet viņu mierā. Kaujas skolā bērni palaikam arī mirst. Es skaidri izteicos?"

Iestājās klusums. Zēns blakus Enderam pārvarītēm centās viņam nepieskarties.

Es neesmu slepkava, Enders nerimās sev atkārtot. Es ne­esmu Pīters. Lai ko Grafs teiktu, es arī nebūšu. Es neesmu slepkava. Es aizsargājos. Es ilgi turējos. Biju pacietīgs. Es ne­esmu slepkava.

Balss skaļrunī paziņoja, ka viņi tuvojas skolai. Bremzēša­na un savienošanās ar skolu ilga divdesmit minūtes. Enders palika iepakaļ pārējiem. Pārējiem pret to acīmredzot nebija nekādu iebildumu, tie rāpās augšup pa kāpnēm — virzienā, kas iepriekš, iekāpjot kuģī, bija uz leju. Grafs gaidīja šaura gaiteņa galā — tas veda no kuģa pašā skolas sirdī.

„Nu, vai lidojums bija labs, Ender?" Grafs priecīgi vaicāja.

„Man likās, ka jūs man esat draugs," Endera balss pret paša gribu trīsēja. Grafs likās nesaprotam.

„Kāpēc gan tu tā domā?"

„Tāpēc, ka… tāpēc, ka jūs ar mani runājāt tik laipni un godīgi. Jūs nemelojāt."

„Es arī tagad nemelošu," atbildēja Grafs. „Mans darbs nav būt draugam. Mans darbs ir sagatavot pasaulē labākos karavīrus. Labākos visā pasaules vēsturē. Mums vajag Napo­leonu. Aleksandru. Tiesa, Napoleons galu galā zaudēja, bet

Aleksandrs ātri izdega un nomira jauns. Mums vajag Jūliju Cēzaru, tikai viņš kļuva par diktatoru un tika nogalināts. Mans darbs ir sagatavot ideālu karavadoni un biedrus, kas tam būs vajadzīgi. Nekur nav teikts, ka man ar bērniem būtu jādraudzējas."

.Jūsu dēļ viņi mani tagad ienīst."

„Un? Ko tu iesāksi? Noslēpsies kaktā? Bučosi to sīkās pēc­puses, lai viņi tevi atkal mīlētu? Tikai vienā gadījumā viņi beigs tevi ienīst. Tev jābūt tik izcilam, ka viņi nespēj tevi ne­ievērot. Es viņiem paziņoju, ka tu esi labākais. Tā ka tagad pacenties."

„Bet ja es nespēšu?"

„Tad nebūs labi. Redzi, Ender, man ir žēl, ka tu esi vientuļš un nobijies. Bet tur ārā mūs gaida insektoīdi. Varbūt desmit miljardi, simts, miljons miljardu. Varbūt ar milzu floti. Ar mums neizprotamiem ieročiem, kāri tos izmantot, lai mūs iznīcinātu. Uz kārts nav likta pasaule, Ender. Tikai mēs. Tikai cilvēce. Pārējai biosfērai jau tas nav svarīgi, mūs var noslaucīt no tās virsmas, un tā pielāgosies situācijai, un evolūcija turpi­nāsies. Bet cilvēce nevēlas iet bojā. Kā suga mēs esam attīstī­jušies, lai vienmēr mēģinātu izdzīvot. Tas nedodas viegli, bet vismaz reizi dažu paaudžu laikā dzimst ģēnijs, kas izgudro riteni vai atklāj elektrību, vai konstruē lidmašīnu, ģēnijs, kas uzbūvē pilsētu, rada nāciju, izveido impēriju. Tu saproti, par ko es runāju?"

Enderam likās, ka viņš saprot, taču viņš nebija pārliecināts un neko neatbildēja.

„Nē. Protams, ne. Es mēģināšu skaidrāk. Cilvēki ir brīvi tikai, kamēr nav nepieciešami visai cilvēcei. Iespējams, tu tai esi nepieciešams. Lai kaut ko paveiktu. Varbūt cilvēcei esmu vajadzīgs arī es — lai noskaidrotu, kā tevi varētu izmantot. Kaut arī mēs kopā darītu visbriesmīgākās lietas, Ender, ja cilvēce tieši to dēļ spēs izdzīvot, būs skaidrs, ka esam bijuši derīgi instrumenti."

„Tas ir viss? Instrumenti?"

,.Indivīds ir tikai instruments, kas palīdz izdzīvot mums visiem pārējiem."

„Meli!"

„Nē, tikai puspatiesība. Par otru pusi varēsi domāt, kad būsim uzvarējuši karā."

„Tas būs beidzies, vēl pirms es kjūšu pieaudzis."