Endera spēle

Kuģa datora bibliotēka bija diezgan maza, turklāt pamatā paredzēta izklaidei, nevis izglītībai. Tāpēc lidojuma laikā pēc brokastīm un rīta vingrojumiem Enders ar Grafu parasti sa­runājās — par Komandieru skolu, par Zemi, par astronomiju un fiziku, par jebko, ko vien Enders vēlējās zināt.

Un vairāk par visu viņš vēlējās uzzināt kaut ko par insek­toīdiem.

„Mēs nezinām daudz," Grafs teica. „Mēs nekad neesam sa­gūstījuši kādu dzīvu eksemplāru. Sagūsti kādu neapbruņotu un dzīvu insektoīdu — viņš, tiklīdz kļūst skaidrs, ka preto­šanās vairs nav iespējama, tūlīt pat nomirs. Patiesībā pat par „viņš" mēs nevaram būt droši. Tā vien liekas, ka lielākā daļa insektoīdu kareivju ir sieviešu dzimuma, bet viņu dzimum­orgāni ir atrofējušies vai rudimentāri — to mēs nezinām. Vis­labāk tev noderētu ziņas par viņu psiholoģiju, bet mums nav bijusi neviena iespēja ar kādu no viņiem sarunāties."

«Izstāstiet visu, ko vien jūs zināt, un varbūt man kaut kas tomēr noderēs."

Grafs tā arī darīja. Insektoīdi būtu varējuši attīstīties arī uz Zemes, ja vien pirms kāda miljarda gadu evolūcija būtu izvēlējusies nedaudz citādu ceļu. Nekādu pārsteigumu mole­kulu līmenī, un pat ģenētiskais materiāls bija tāds pats. Ne jau tāpat vien cilvēkiem viņi izskatījās pēc kukaiņiem. Lai gan in­sektoīdu iekšējie orgāni bija daudz sarežģītāki nekā vienkār­šiem kukaiņiem un viņiem bija attīstījies arī iekšējais skelets, bet ārējais — gandrīz izzudis, viņu uzbūve vēl spēcīgi atgā­dināja Senčus, kas varētu būt līdzinājušies Zemes skudrām.

„Bet neuzķeries uz tā," paskaidroja Grafs. „Tas ir apmēram tāpat kā pateikt, ka mūsu senči līdzinājās vāverēm."

„Tas tomēr jau ir kaut kas," Enders teica.

«Vāveres nekad nav būvējušas kosmosa kuģus," turpināja

Grafs. „No riekstu un sēklu vākšanas līdz asteroīdu pārstrādei un Saturna pavadoņu apdzīvošanai tomēr ir kāds ceļš ejams."

Iespējams, insektoīdi uztvēra apmēram tāda paša spektra gaismu kā cilvēki un viņu kuģos un būvēs bija mākslīgais ap­gaismojums. Viņu antenas gan izskatījās gandrīz rudimentā­ras. Nekas neliecināja, ka viņiem kaut ko īpašu nozīmētu oža, tauste vai dzirde.

„Mēs, protams, nevaram būt par to pārliecināti. Bet neiz­skatās, ka viņi saziņai vispār lietotu skaņu.*Pats dīvainākais reiz likās tas, ka uz viņu kuģiem nav nekādu saziņas ierīču. Nekādu radio, nekā, kas varētu raidīt vai uztvert jebkāda vei­da signālus."

„Bet viņi noteikti sazinās savā starpā. Tas ir redzams vi­deoierakstos — viņi rīkojas saskaņoti."

„Taisnība. Bet viņi sazinās nepastarpināti — prātā. Tas ir pats svarīgākais, ko mēs no viņiem esam iemācījušies. Viņu saziņa noris acumirklī. Gaismas ātrums nav robeža. Kad Meizers Rekhems sakāva viņu floti, ar viņiem visiem bija cauri uzreiz. Acumirklī. Parasta saziņa prasītu daudz vairāk laika. Viņi apstājās — un viss."

Enders atcerējās videoierakstus ar saļimušajiem, bet neie­vainotajiem insektoīdiem.

„Mēs zinājām, ka sazināties virsgaismas ātrumā ir iespē­jams. Tas bija jau pirms septiņdesmit gadiem, un, tiklīdz mēs sapratām, ka to tiešām iespējams īstenot, mēs to arī izdarī­jām. Nejau es, protams, es tolaik vēl nemaz nebiju piedzimis."

„Kā tas ir iespējams?"

„Nav manos spēkos izskaidrot tev filotu fiziku. Un lielāko­ties tā joprojām ir stipri neskaidra pat gaišākajiem prātiem. Svarīgākais — mēs esam radījuši anzīblu. Oficiāli to dēvē par filotu paralaktisko momentāno komunikatoru, bet kādā vecā grāmatā kāds uzgāja vārdu „anzībls", un tas iegājās. Protams, par šīs ierīces eksistenci zina tikai nedaudzi."

„Tas nozīmē, ka kuģi var sazināties pat tad, ja atrodas katrs savā Saules sistēmas galā," teica Enders.

„Ne tikai," atbildēja Grafs. „Kuģi var sazināties pat tad, ja tie atrodas katrs savā Galaktikas galā. Un insektoīdi to spēj bez jebkādām papildu ierīcēm."

„Tātad par sakāvi viņi zināja jau uzreiz," Enders teica. „Man likās — tā visi teica —, ka viņi uzzināja par zaudējumu karā, iespējams, tikai pēc kādiem divdesmit pieciem gadiem."

„Tas paglābj mūs no panikas," paskaidroja Grafs. „Es tev stāstu lietas, kuras tu, starp citu, nedrīksti zināt, ja grasies pa­mest SF, pirms beidzas karš."

Enders sadusmots atbildēja:

„)a jūs mani kaut nedaudz pazīstat, tad jums ir skaidrs, ka es protu glabāt noslēpumus."

„Tādi ir noteikumi. Personas, kas jaunākas par divdesmit pieciem gadiem, tiek uzskatītas par nedrošām. Tas ir ļoti ne­taisnīgi pret daudziem uzticamiem bērniem, bet tas arī sama­zina iespēju, ka varētu noplūst patiešām svarīga informācija."

„Bet kāpēc galu galā šāda slepenība ir vajadzīga?"

„Tāpēc, ka mēs esam pieņēmuši dažus ļoti riskantus lēmu­mus, Ender, un nepavisam nevēlamies, lai katrs tīkla lietotājs uz Zemes tos zinātu un apspriestu. Redzi, tiklīdz mūsu rīcībā bija anzībls, mēs savācām kopā visus savus labākos zvaigžņu kuģus un nosūtījām tos uzbrukumā insektoīdu mājas sistēmai."

„Vai tad mēs zinām, kur tā atrodas?"

„Jā."

„Tātad mēs nemaz negaidām Trešo invāziju."

„Mēs esam Trešā invāzija."

„Mēs uzbrūkam viņiem. Neviens to nesaka. Visi domā, ka mūsu milzīgā flote gaida pie komētu joslas."