Endera spēle

„Tur nav neviena paša kuģa. Mēs esam diezgan neaizsargāti."

„Ja nu viņi arī ir izsūtījuši floti?"

„Tad mēs esam pagalam. Bet mūsu kuģi neko tādu nav pa­manījuši, pilnīgo neko."

„Varbūt viņi padevušies un nodomājuši likt mūs mierā."

„Varbūt. Tu esi redzējis tos videoierakstus. Vai tu liktu uz spēles cilvēces likteni, cerot, ka viņi ir padevušies un nu liks mūs mierā?"

Enders aprēķināja pagājušo laiku.

„Un kuģi ir ceļā jau septiņdesmit gadus."

„Daļa. Citi — trīsdesmit gadus, vēl citi — divdesmit. Ta­gad mēs ražojam labākus kuģus. Mēs esam iemācījušies ne­daudz labāk darboties ar telpu. Ikviens zvaigžņu kuģis, kas tiek pabeigts, tūlīt pat tiek nosūtīts uz insektoīdu pasauli vai viņu priekšposteņiem. Katrs zvaigžņu kuģis ar kreiseriem un iznī­cinātājiem kravas vietā tuvojas insektoīdiem. Aizvien lēnāk, jo ir jau gandrīz klāt. Pirmos kuģus mēs sūtījām uz pašiem tālā­kajiem mērķiem, jaunākos — uz tuvākajiem. Laiku mēs esam aprēķinājuši precīzi. Kuģi ieradīsies kaujas izkārtojumā ar pāris mēnešu starpību. Diemžēl viņu sistēmai uzbruks tieši mūsu pri­mitīvākie un vecākie kuģi. Tiesa, tie ir gana kbi apbruņoti — mums ir daži ieroči, kādus insektoīdi agrāk pat redzējuši nebūs."

„Kad tie īsti būs klāt?"

„Nākamo piecu gadu laikā, Ender. SF virspavēlniecība jau ir gatava. Nepārtraukti tiek uzturēts kontakts ar floti, ar ku­ģiem viss ir kārtībā, tie ir gatavi cīņai. Mums trūkst tikai ko­mandiera, Ender. Kāda, kas zinātu, ko, pie velna, iesākt, kad tie kuģi sasniegs mērķi."

„Un ja neviens to nezinās?"

,.Darīsim, ko varēsim — ar labāko komandieri, kādu būs iespējams dabūt."

Es, Enders domāja, viņi grib, lai es šo piecu gadu laikā esmu gatavs.

,.Pulkvedi Graf! Es nepagūšu kļūt par komandieri laikus."

Grafs paraustīja plecus.

«Centies, cik vien vari. ja nepagūsi, mēs mēģināsim iztikt ar to, kas būs pie rokas."

Tas Enderu nomierināja — bet tikai uz mirkli:

,.Protams, pašlaik mums pie rokas nav nekā, Ender."

Enders saprata, ka Grafs kārtējo reizi spēlējas. Grib, lai es noticu, ka viss ir atkarīgs tikai no manis, lai tikai es neatslābi­nātos, lai es rautos pārspēt pats sevi.

Spēle vai ne — tā varēja būt arī patiesība. Un viņš tiešām mēģinās pārspēt pats sevi. To no viņa vēlējās Valentīna. Pieci gadi. Tikai pieci gadi, līdz flote sasniegs mērķi, un es vēl neko nemāku.

„Pēc pieciem gadiem man būs tikai piecpadsmit," Enders teica.

«Gandrīz sešpadsmit," atbildēja Grafs. ..Svarīgākais ir tas, ko tu zini."

„Pulkvedi Graf," viņš sacīja, „viss, ko es vēlos, ir doties at­pakaļ un turpināt peldēties ezerā."

«Vispirms uzvarēsim karā," teica Grafs. „Vai arī zaudēsim. Paies kādi daži desmiti gadu, kamēr viņi tiks līdz mums, lai mūs piebeigtu. Māja nekur nebūs pazudusi, un es apsolu, ka tu varēsi peldēties, cik vien uziet."

„Bet man vēl nebūs divdesmit pieci."

„Mēs aplenksim tevi ar bruņotiem sargiem. Militāristi zina, kā šādās situācijās rīkoties."

Viņi abi iesmējās, un Enderam nācās sev atgādināt, ka Grafs tikai izliekas par draugu, ka viss, ko viņš saka un dara, ir meli un krāpšanās, kam jāpārvērš Enders pietiekami efek­tīvā kaujas mašīnā. Es kļūšu par tieši tādu instrumentu, kāds jums vajadzīgs, Enders domāja, bet es negrasos ļaut sevi muļ­ķot. Es to darīšu tāpēc, ka tāda ir mana izvēle, un ne tāpēc, ka tev būtu izdevies mani apmānīt, glumais izdzimteni.

Velkonis sasniedza Erosu, pirms tas vispār bija ieraugāms. Kapteinis viņiem ekrānā parādīja attēlu redzamās gaismas spektrā, tad pārklāja to ar infrasarkanā diapazona attēlu. Viņi bija praktiski klāt, tikai četru tūkstošu kilometru attālumā, bet Eross, kura diametrs bija tikai divdesmit četri kilometri, bija neredzams, ja vien neatstaroja Saules gaismu.

Kapteinis novietoja kuģi vienā no trim dokiem, kas atradās orbītā ap Erosu. Piezemēties tieši uz Erosa nebija iespējams, jo Erosa gravitācija bija pastiprināta un kravu vilkšanai būvētais velkonis nevarētu to pārvarēt. Kapteinis atvadījās visai aizkai­tinātā noskaņojumā, bet Enders ar Grafu priecājās: kapteinim nācās nelabprāt pamest savu velkoni, savukārt Enders ar Grafu jutās kā beidzot no ieslodzījuma atbrīvoti cietumnieki. Kuģī, kas nogādāja viņus uz Erosu, viņi visu laiku, smiedamies kā jukuši, atkārtoja tīši sagrozītus citātus no videofilmām, kuras nepārtraukti bija skatījies kapteinis. Kapteinis saīga vēl vairāk un izlikās aizmidzis. Tad, it kā tikai šajā brīdī tas viņam būtu ienācis prātā, Enders uzdeva Grafam pēdējo jautājumu.

„Kāpēc mēs vispār karojam ar insektoīdiem?"

„Es esmu dzirdējis visdažādākos iemeslus," teica Grafs. „Tāpēc, ka viņu sistēma ir pārapdzīvota un viņiem jākolonizē kāda cita. Tāpēc, ka viņi nevar paciest, ka Visumā vēl citur attīstījies saprāts. Tāpēc, ka viņi nedomā, ka mēs esam sa­prātīgi. Tāpēc, ka viņiem ir kaut kāda savāda reliģija. Tāpēc, ka viņi saskatījušies vecas mūsu televīzijas pārraides un nolē­muši, ka mēs esam bezcerīgi vardarbīgi. Un tā tālāk."

„Kam jūs ticat?"

„Tam nav nekādas nozīmes."

„Es tik un tā gribu zināt."