Endera spēle

Enders ienīda Erosu jau kopš brīža, kad bija izkāpis no kuģa. Jau uz Zemes ar tās līdzenajām grīdām viņš jutās neēr­ti, bet Eross vispār bija bezcerīgs gadījums. Tas bija aptuveni vārpstiņas formas klints gabals, šaurākajā vietā tikai sešus ar pusi kilometrus biezs. Tā kā visa asteroīda virsma bija ierī­kota Saules gaismas uztveršanai un pārvēršanai enerģijā, visi mitinājās nelielās istabās, kas bija savienotas ar tuneļiem, kuri krustām šķērsām stiepās asteroīda iekšpusē. Slēgtas tel­pas Enderam bija pierasta lieta, taču viņu traucēja tas, ka grī­da tuneļos vienmēr liecas uz leju. Jau no paša sākuma Ende­ru, kad viņš staigāja pa tuneļiem, īpaši tiem, kas apjoza visu Erosu, vienmēr pārņēma reibonis. Tas, ka gravitācija te bija tikai puse no Zemes gravitācijas, nepalīdzēja: sajūta, ka viņš tūliņ, tūliņ kritis, bija nepārvarama.

Arī telpu proporcijas bija nomācošas: griesti, salīdzinot ar istabu platumu, bija pārāk zemi, savukārt tuneļi likās par šau­ru. Tā nebija mājīga vieta.

Bet visnepaciešamākais bija cilvēku daudzums. Zemes pil­sētu izmērus Enders diez cik labi neatcerējās. Optimāls cil­vēku skaits, viņaprāt, bija Kaujas skolā, kur viņš pēc izskata pazina ikvienu, kas tur dzīvoja. Bet šajā klints bluķī dzīvoja desmit tūkstoši cilvēku. Lai gan ļoti daudz vietas bija atvē­lēts dzīvības uzturēšanas un citām iekārtām, dzīvot saspiesti nenācās. Taču Enderu traucēja tas, ka viņš pastāvīgi atradās nepazīstamu cilvēku ielenkumā.

Viņam netika dota iespēja iepazīties. Viņš bieži redzēja citus Komandieru skolas audzēkņus, taču, tā kā viņš nevienu nodar­bību neapmeklēja regulāri, tuvāk viņš tos neiepazina. Laiku pa laikam viņš aizgāja uz kādu lekciju, bet pārsvarā viņu apmācīja atsevišķi viens skolotājs pēc otra, šad tad viņam palīdzēja kāds cits audzēknis, kuru viņš otrreiz nesatika vairs nekad. Maltītes viņš ieturēja kopā ar pulkvedi Grafu. Atslodzei viņam kalpoja sporta zālē, taču reti kad viņš kādu tur redzēja kaut divreiz.

Viņš saprata, ka atkal tiek izolēts, šoreiz nevis liekot ci­tiem audzēkņiem viņu ienīst, bet gan neļaujot viņiem iedrau­dzēties. Viņš gan tik un tā nevarētu īpaši sadraudzēties ar kādu — visi audzēkņi, izņemot Enderu, sen jau bija pusaudži.

Tāpēc Enders iegrima mācībās, un tās viņam veicās ātri un labi. Astronavigāciju un militāro vēsturi viņš aprija vienā acumirklī; abstraktā matemātika bija grūtāka, bet, saskaro­ties ar uzdevumiem par laiku un telpu, viņš atklāja, ka drošāk ir uzticēties intuīcijai, nevis paša aprēķiniem: viņš bieži vien jau uzreiz zināja atrisinājumu, ko pierādīt spēja, minūtēm vai stundām manipulējot ar skaitļiem.

Izpriecai noderēja simulators — pati pilnīgākā videospēle, ko viņš jebkad bija redzējis. Soli pa solim skolotāji un au­dzēkņi iemācīja viņam ar to apieties. Vispirms, nepārzinot apbrīnojamās spēles iespējas, viņš spēlēja tikai taktikas lī­menī, vadot vienu vienīgu iznīcinātāju, meklējot un iznīci­not pretinieku. Datora kontrolētais pretinieks bija viltīgs un spēcīgs: tiklīdz Enders izdomāja un izmantoja kādu jaunu taktisku paņēmienu, pēc brīža dators to vērsa pret viņu pašu.

Spēle risinājās telpiskā hologrāfiskā ekrānā, un viņa iznīci­nātāju atainoja sīks gaismas punkts. Pretinieks bija redzams kā citas krāsas gaismas punkts, un viņi dejoja un virpuļoja, un manevrēja kubā, kura malas bija kādus desmit metrus ga­ras. Vadības iespējas bija iespaidīgas. Viņš varēja pagriezt at­tēlu jebkurā virzienā un vērot to no jebkura leņķa, kā arī pār­vietot kuba centru, lai pietuvinātu vai attālinātu cīņas vietu.

Pamazām, viņam aizvien prasmīgāk kontrolējot iznīcinā­tāja ātrumu, kustības virzienu, orientāciju un ieročus, spēle kļuva sarežģītāka. Varēja trāpīties divi pretinieka kuģi uzreiz, varēja gadīties dažādi šķēršļi, kosmiskie atkritumi; viņam nācās rūpēties par degvielu un munīciju, dators sāka noteikt viņam konkrētus uzdevumus, un tāpēc, lai uzvarētu, viņam bija jāiemācās nenovirzīties no mērķa un paveikt uzdoto.

Kad viņš bija sasniedzis pilnību spēlē ar vienu iznīcinātāju, viņam tika atļauts vadīt četru iznīcinātāju-vienību. Viņš ko­mandēja četrus simulētus pilotus, un tā vietā, lai tikai pildītu datora instrukcijas, taktiku viņš varēja noteikt pats: viņš izlē­ma, kurš no mērķiem ir vērtīgākais, un deva attiecīgas pavē­les savai vienībai. Jebkurā laikā viņš uz īsu brīdi varēja pats uzņemties kāda iznīcinātāja vadību, un sākumā viņš to darīja bieži, taču tādā veidā ātri vien tika iznīcināti pārējie viņa vie­nības kuģi. Spēlei kļūstot aizvien grūtākai un grūtākai, viņam aizvien vairāk laika nācās veltīt visas vienības vadīšanai. Un tā viņš uzvarēja aizvien biežāk un biežāk.