Endera spēle

Beidzot, noguris un dusmīgs par izniekoto dienu, ieslo­dzīts paša istabā, Enders devās atpakaļ uz gultu pēc sava da­tora. Tiklīdz viņš bija noliecies, lai to paņemtu, starp viņa augšstilbiem ietriecās roka un otra saķēra viņu aiz matiem. Acumirklī viņš tika apgriezts otrādi. Viņa seju un plecus ve­cais vīrs ar celi bija iespiedis grīdā, viņa mugura bija saliekta mokošās sāpēs, bet kājas — stingri satvertas ar roku. Enders bija bezpalīdzīgs — viņš nevarēja izmantot rokas, un viņš ne­varēja atbrīvot muguru tā, lai varētu izmantot kājas. Vecajam vīram nebija vajadzīgas pat divas sekundes, lai pilnībā pie­veiktu Enderu Viginu.

„Labi," Enders izdvesa. „Tu uzvarēji."

Vecais vīrs vēl sāpīgāk piespieda ar celi.

„Kopš kura laika," vīrs klusā, griezīgā balsī jautāja, „tev jā­paziņo ienaidniekam, ka viņš ir uzvarējis?"

Enders klusēja.

„Vienreiz es tevi pārsteidzu, Ender Vigin. Kāpēc tu mani nekavējoties uzreiz neiznīcināji? Tikai tāpēc, ka es izskatījos tik miermīlīgs? Tu pagriezies pret mani ar muguru. Muļķis. Tu neko neesi iemācījies. Tev nekad nav bijis īsta skolotāja."

Enders bija sadusmots un nemaz nemēģināja dusmas ap­valdīt vai slēpt.

„Man ir bijis pārāk daudz skolotāju, kā gan es varēju zināt, ka jūs patiesībā esat…"

«Ienaidnieks, Ender Vigin," vecais virs čukstēja. „Es esmu tavs pretinieks, pirmais, kas ir gudrāks par tevi. Tikai pre­tinieks ir īstens skolotājs. Neviens cits, tikai pretinieks tev var pasacīt, ko viņš grasās darīt. Neviens cits, tikai pretinieks spēs apmācīt tevi iznicināt un uzvarēt. Tikai pretinieks atklāj tev tavas vājās vietas. Tikai pretinieks tev atklās, kur viņš ir stiprs. Un spēlē ir tikai viens noteikums: dari viņam visu, ko spēj, un neļauj viņam vērsties pret tevi. No šī brīža tavs preti­nieks esmu es. No šī brīža es esmu tavs skolatājs."

Tad vecais virs palaida vaļā Endera kājas. Tā kā viņš jopro­jām turēja Endera galvu piespiestu pie grīdas, zēns nevarēja izmantot rokas, lai noturētu līdzsvaru, un viņa kājas necieša­mi sāpīgi un ar skaļu troksni atsitās pret grīdu. Tad vecais vīrs ļāva Enderam piecelties.

Klusi ievaidējies no sāpēm, Enders lēnām savilka kopā kājas. Uz bridi, lai atgūtos, viņš nostājās četrrāpus. Tad viņš zibenīgi izstiepa roku, mēģinādams aizsniegt pretinieku. Ve­cais vīrs strauji atlēca atpakaļ, un Endera roka saķēra tikai gaisu, bet skolotāja kāja jau triecās pret Endera zodu.

Bet Endera zoda tur vairs nebija. Nometies uz muguras, viņš apgriezās otrādi, un brīdī, kad skolotājs spēriena dēļ bija zaudējis līdzsvaru, Enders iespēra pa vecā vira otru kāju. Viņš krita — bet pietiekami tuvu, lai iespertu Enderam pa seju. En­ders nekādi nespēja pagūt saķert skolotāja rokas vai kājas, un pret viņa muguru un rokām nemitīgi triecās sitieni. Enders bija par mazu — viņš nevarēja aizsniegt vecā vīra ķermeni. Beidzot viņam izdevās pavilkties tālāk un aizrāpot līdz durvīm.

Vecais vīrs jau atkal sēdēja, sakrustojis kājas, bet no apāti­jas vairs nebija ne miņas. Viņš smaidīja.

„Šoreiz jau labāk, zēniņ. Bet lēni. Ar floti gan tev būs jā­prot rīkoties ātrāk nekā ar savu ķermeni, citādi, kamēr tu būsi komandieris, neviens nevarēs justies drošs. Mācība skaidra?"

Enders lēni pamāja ar galvu. Viņam sāpēja visas malas.

„Labi," teica vecais virs. „Tad šādas cīņas mums vairs nebūs vajadzīgas. Iztiksim ar simulatoru. Tagad tavas cīņas prog­rammēšu es, ne dators. Es gādāšu par tava pretinieka stratē­ģiju, un tev būs jāiemācās ātri saprast, kas pretiniekam pado­mā. Atceries, zēniņ. Kopš šī brīža pretinieks ir daudz gudrāks par tevi. Kopš šī brīža pretinieks ir stiprāks par tevi. Kopš šī brīža tu vienmēr vari zaudēt."

Vecais vīrs kļuva atkal nopietns.

„Tu vienmēr varēsi zaudēt, Ender, bet tu uzvarēsi. Tu ie­mācīsies sakaut pretinieku. Viņš tev iemācīs, kā."

Skolotājs piecēlās.

„Šajā skolā vienmēr ir pastāvējusi tradīcija, ka vecāks au­dzēknis izvēlas kādu jaunāku, un viņi kļūst par biedriem, un vecākais iemāca jaunākajam visu, ko zina. Viņi vienmēr cī­nās, vienmēr sacenšas, vienmēr ir kopā. Es esmu izvēlējies tevi."

Vecajam vīram dodoties pie durvīm, Enders ierunājās:

„Jūs esat pārāk vecs, lai būtu skolnieks."

„Neviens nevar būt par vecu, lai mācītos no pretinieka. Es esmu mācījies no insektoīdiem. Tu mācīsies no manis."

Kad vecais vīrs pielika plaukstu pie durvīm, lai tās atvērtu, Enders palēcās un iespēra ar abām kājām viņam pa muguru. Trieciens bija pietiekami spēcīgs, lai Enders atsities piezemē­tos uz kājām. Vecais vīrs iekliedzās un sabruka uz grīdas.

Tad viņš, turēdamies pie durvju roktura, sāpēs saviebis seju, lēnām piecēlās. Viņš izskatījās, pievārēts, bet Enders uz to nepaļāvās. Bet — par spīti piesardzībai — viņš nepaguva izvairīties no vecā vīra zibenīgā sitiena. Acumirklī viņš atta­pās guļam uz grīdas netālu no pretējās sienas, viņa deguns un lūpas asiņoja — viņš bija atsities ar seju pret gultu. Viņš pagriezās un ieraudzīja veco vīru stāvam durvīs — salīkušu un saķērušu muguru. Vecais vīrs pasmaidīja.

Enders atsmaidīja.

..Skolotāj," viņš teica, „kā jūs sauc?"