Endera spēle

„Meizers Rekhems," vecais vīrs atbildēja un izgāja pa dur­vīm.

Kopš tā brīža Enders bija vai nu kopā ar Meizeru Rekhemu, vai viens pats. Vecais vīrs runāja reti, bet vienmēr bija klāt — ēdienreizēs, nodarbībās, pie simulatora, naktīs arī viņa istabā. Laiku pa laikam Meizers viņu atstāja, bet vien­mēr, kad viņš bija prom, durvis bija aizslēgtas un neviens ne­nāca, līdz viņš atgriezās. Kādu nedēļu Enders viņu dēvēja par Cietumsargu Rekhemu. Meizers atsaucās uz šo vārdu tāpat kā uz īsto un nekādi neizrādīja, ka tas viņam nepatiktu. En­ders drīz vien meta tam mieru.

Situācijai bija arī savas gaišās puses. Meizers rādīja Ende­ram videoierakstus no senām Pirmās invāzijas kaujām un drausmīgajām SF sakāvēm Otrās invāzijas laikā — un nevis izveidotus no atsevišķiem, visiem pieejamiem publiskajiem ierakstiem, bet gan veselus un nesagraizītus* Tā kā lielajās kaujās filmēts bija daudz, viņi varēja pētīt insektoīdu taktiku un stratēģiju no daudziem skatpunktiem. Pirmo reizi mūžā skolotājs spēja norādīt uz ko tādu, ko Enders nebija pamanī­jis pats. Pirmo reizi Enderam nācās saskarties ar patiesi ap­brīnas vērtu prātu.

„Kāpēc jūs neesat miris?" Enders viņam jautāja. „Jūs izcī­nījāt pēdējo kauju pirms septiņdesmit gadiem. Neizskatās, ka jums ir kaut vai sešdesmit."

«Relativitātes brīnumdarbs," atbildēja Meizers. „Viņi turē­ja mani šeit divdesmit gadus pēc kara, kaut gan es lūdzos, lai man ļauj komandēt kādu no kuģiem, ko viņi izsūtīja pret insektoīdu mājas planētu un kolonijām. Tad viņi sāka saprast šo to par kareivju rīcību kaujas apstākļos."

„Ko tieši?"

„Tu neesi pietiekami apguvis psiholoģiju, lai saprastu. Pie­tiks ar to, ka viņi aptvēra, ka, lai arī es nekad vairs nevarēšu komandēt floti, jo būšu miris, kad tā ieradīsies īstajā vietā, es esmu vienīgais, kas saprot par insektoīdiem to, ko es patie­šām biju sapratis. Es, viņi apjēdza, esmu vienīgais, kam jeb­kad izdevies sakaut insektoīdus ar prātu — nevis vienkārši ar veiksmi. Es viņiem biju vajadzīgs, lai apmācītu to, kas varēs komandēt floti."

„Un tāpēc viņi ieslēdza jūs kuģī, paātrināja to līdz pietieka­mi lielam ātrumam…"

„Un tad es palidinājos apkārt un atgriezos mājās. Gaužām garlaicīgs ceļojums, Ender. Piecdesmit gadu kosmosā. Oficiā­li man tie bija tikai astoņi, bet likās piecsimt. Lai tikai es varē­tu iemācīt nākamajam komandierim visu, ko zinu."

„Un nākamais komandieris būšu es?"

,,'leiksim, tieši uz tevi liktas visas mūsu cerības."

„Tiek gatavoti arī citi?"

„Nē."

„Tad es esmu vienīgā iespēja, vai ne?"

Meizers paraustīja plecus.

«Izņemot jūs. Jūs vēl esat dzīvs. Kāpēc gan ne jūs?"

Meizers pakratīja galvu.

„Kāpēc ne? Jūs jau esat vienreiz uzvarējis."

„Es nevaru būt komandieris pietiekami nopietnu iemeslu dēļ."

«Parādiet, kā jūs sakāvāt insektoīdus, Meizer."

Meizera sejā parādījās noslēpumaina izteiksme.

«Visas pārējās kaujas jūs esat rādījis jau vismaz septiņas reizes katru. Domāju, ka man ir gana skaidrs, kā tikt galā ar redzētajiem insektoīdu paņēmieniem, bet jūs tā arī nekad ne­esat parādījis, kā tad patiesībā jūs viņus sakāvāt."

«Šis ieraksts ir pilnīgi slepens, Ender."

«Es zinu. No fragmentiem es varu izveidot aptuvenu kop­ainu. Jūs ar niecīgajiem rezerves spēkiem un viņu armāda — milzīgie zvaigžņu kuģi un iznīcinātāju spieti. Jūs notēmējat pret kādu kuģi, izšaujat, tas sprāgst. Tad arī ieraksti vienmēr apstājas. Pēc tam redzami vairs tikai kareivji, kas ieņem in­sektoīdu kuģus un atrod insektoīdus jau beigtus."

Meizers pasmaidīja.

«Un tā skaitās slepenība! Labi, noskatīsimies to ierakstu!"

Videotelpā viņi bija vieni, un Enders ar plaukstas pieskā­rienu aizslēdza durvis.

«Labi, skatīsimies!"

Ieraksts attēloja tieši to, ko Enders jau bija iztēlojies. Meizera pašnāvnieciskais izrāviens pašā pretinieku armādas sirdī, sprādziens, un tad…

Nekas. Meizera kuģis turpināja kustību, izvairījās no trie­cienviļņa, manevrēja starp pārējiem insektoīdu kuģiem. Tie nešāva uz viņu. Tie nemainīja kursu. Divi kuģi ietriecās viens otrā un uzsprāga — bezjēdzīga sadursme, kuru varēja novērst ikviens no abiem pilotiem. Bet neviens to pat nemēģināja.

Meizers patina ierakstu uz priekšu.

«Mēs gaidījām trīs stundas," viņš teica. «Neviens nespēja tam noticēt."

Tad SF kuģi pamazām pietuvojās insektoīdu zvaigžņu ku­ģiem. Jūras kājnieki sāka abordāžu. Ierakstā bija redzami arī savos posteņos mirušie insektoīdi.

«Redzi," teica Meizers, „tu jau zināji visu, kas vien te bija skatāms."

«Kāpēc tā notika?"

«Neviens nezina. Man ir savs viedoklis, bet daudzi zināt­nieki uzskata, ka es ne tuvu neesmu speciālists un tāpēc man viedokļa būt nevar." *.

«Jūs uzvarējāt šajā cīņā."

«Man arī likās, ka ar to pietiek, lai es varētu ko pateikt, bet tu taču zini, kā tas ir. Ksenobiologi un ksenopsihologi nevar pieņemt iespēju, ka kaut kāds zvaigžņu kuģa pilots vienkārši uzminējis patiesību un apsteidzis viņus. Es domāju, ka viņi mani ienīst tāpēc, ka, noskatījušies šos ierakstus, bija spiesti visu atlikušo dzīvi pavadīt uz Erosa. Drošībai, kā tu jau zini. Viņi nejutās pārāk laimīgi."

«Pastāstiet!"