Endera spēle

Pavadījis Komandieru skolā gadu, viņš bija apguvis visus piecpadsmit simulatora līmeņus — sākot ar atsevišķa izni­cinātāja vadīšanu un beidzot ar veselas flotes komandēšanu. Viņš jau sen bija sapratis, ka simulators Komandieru skolā nozīmēja to pašu, ko kaujas telpa Kaujas skolā. Stundām bija sava nozīme, taču īsto apmācību sniedza spēle. Laiku pa lai­kam viņu spēlējam ieradās vērot citi. Viņi nekad nerunāja — neviens vispār nekad nerunāja, ja vien nebija Enderam jāie­māca kas īpašs. Skatītāji klusi stāvēja un vēroja, kā viņš tiek galā ar sarežģītu simulāciju, un, kad viņš bija pabeidzis spēli, viņi devās prom. Viņš gribēja pajautāt: ko gan jūs darāt? Vēr­tējat mani? Pētāt, vai man var uzticēt floti? Tikai atcerieties, ka es to neesmu prasījis.

Enders atklāja, ka daudz kas, ko viņš bija iemācījies Kaujas skolā, noderēja, ari darbojoties ar simulatoru. Viņš vienmēr reizi dažās minūtēs pagrieza attēlu citā virzienā, lai nepierastu pie orientēšanās pēc augšas un apakšas, kā arī pastāvīgi vēroja savu pozīciju no pretinieka skatpunkta. Kontrolēt kauju, bei­dzot nepalaižot garām neko neievērotu, bija patiešām lieliski.

Tajā pašā laikā vadības iespējās nācās ari vilties: datora kontrolētie iznicinātāji bija vien tik spēcīgi, cik noteica pats dators. Viņi nekad neuzņēmās iniciatīvu. Viņiem trūka sa­prāta. Viņš sāka ilgoties pēc saviem vadu komandieriem, lai varētu tiem uzticēt savas vienības un viņam nebūtu tās vien­mēr jāuzrauga pašam.

Pirmā gada beigās viņš uzvarēja ikvienā kaujā un spēlēja tā, it kā simulators būtu viņa ķermeņa daļa. Kādu dienu, pus­dienojot kopā ar Grafu, viņš pajautāja:

„Vai tas ir viss, uz ko simulators ir spējīgs?"

„Kas ir viss?"

„Kā tas tagad spēlē. Tas ir viegli, un kādu laiku spēle nav kļuvusi grūtāka."

„Ak tā."

Grafs likās vienaldzīgs. Bet Grafs vienmēr likās vienal­dzīgs. Līdz ar nākamo dienu viss mainījās. Grafs bija prom, un viņa vietā Enderam tika piešķirts jauns kompanjons.

Kad Enders no rīta pamodās, viņš jau bija klāt. Tas bija vecs vīrs, kas, sakrustojis kājas, sēdēja uz grīdas. Enders lū­kojās uz viņu, gaidīdams, kad viņš sāks runāt. Viņš klusēja. Enders piecēlās, nomazgājās, apģērbās, ļaujot vīram klusēt, cik vien vēlas. Viņš jau sen bija sapratis, ka tad, kad notiek kaut kas neparasts, kad risinās kāda cita plāns, viņš var uzzi­nāt vairāk gaidot, nevis jautājot. Pieaugušie gandrīz vienmēr zaudēja pacietību ātrāk nekā Enders.

Kad Enders bija gatavs doties un piegāja pie durvīm, lai iz­ietu no istabas, vīrs joprojām klusēja. Durvis atvērt nevarēja. Enders uzlūkoja uz grīdas sēdošo vīru. Viņš izskatījās aptu­veni sešdesmit gadus vecs — pilnīgi noteikti pats vecākais cil­vēks, ko Enders uz Erosa bija redzējis. Viņa vaigus klāja kādu dienu veci sirmas bārdas rugāji — tikai nedaudz tumšāki par īsi nogrieztajiem matiem. Seja likās viegli iekritusi, un acis iejoza krunciņas. Skatiens likās pavisam apātisks.

Enders pagriezās pret durvīm un vēlreiz pamēģināja tās atvērt.

„Labi," viņš padevies teica. „Kāpēc durvis ir aizslēgtas?"

Vecā vīra skatiens joprojām bija tukšs.

Tātad tā ir spēle, Enders nodomāja. Labi, ja viņi gribēs, lai es eju uz nodarbībām, durvis viņi atslēgs. Ja ne, tad ne. Man vienalga.

Enders necieta spēles, kur noteikumi varēja būt jebkādi un mērķis viņam nebija zināms. Tātad viņš nespēlēs. Un nedus­mosies. Atspiedies pret durvīm, viņš izpildīja kādu atslābi­nošu vingrinājumu, un drīz jutās nomierinājies. Vecais vīrs turpināja viņu bezkaislīgi vērot.

Likās, ka tas velkas stundām. Enders klusēja, vecais vīrs likās mēms. Dažbrīd Enders domāja, vai "tikai tas nav kāds ārprātīgais, kas izbēdzis no slimnīcas uz Erosa un tagad iegri­mis savās vājprāta fantāzijās te, Endera istabā. Bet, jo ilgāk tas vilkās, jo ilgāk neviens nenāca un nemeklēja viņu, jo kļuva skaidrāks, ka tas tiek darīts ar nodomu — lai apmulsinātu viņu. Enders nevēlējās tik viegli padoties vecajam vīram. Lai kaut kā nosistu laiku, viņš sāka pildīt dažādus vingrinājumus. Dažus nebija iespējams veikt bez īpašiem trenažieriem, bet citi, it īpaši ar pašaizsardzību saistītie, bija veicami bez jebkā­dām papildu ierīcēm.

Vingrinājumu laikā viņš pārvietojās pa visu istabu. Viņš praktizēja izklupienus un spērienus. Kāda kustība pietuvi­nāja viņu vecajam vīram — ne pirmo reizi, bet šoreiz vecais strauji izstiepa roku un saķēra Endera kreiso kāju spēriena vidū. Enders zaudēja līdzsvaru un smagi nokrita uz grīdas.

Saniknots viņš acumirklī pielēca kājās. Vecais vīrs jopro­jām mierīgi sēdēja — sakrustojis kājas, lēni elpodams, it kā pat nebūtu pakustējies. Enders stāvēja cīņas pozā, bet vecā vīra nekustīgums neļāva Enderam uzbrukt. Ko gan iesākt — noraut vecajam vīram galvu, vai? Un tad skaidrot Grafam: ak, vecais man iesita, un man vajadzēja atriebties.

Viņš atsāka vingrinājumus, vecais vīrs turpināja viņu vērot.