Ēnu pavēlnieks

-   Lādi nes uzmanīgi! Lai atrastu to, ko meklēju, man vajadzēja daudz laika un naudas. Tagad esi pie­sardzīgs: mums jātiek lejā pa ūdenskritumu un jāatrod plakanais akmens.

Bīdls zināja, ka nejau savu naudu Demjurels izman­toja, lai nopirktu melno lādi. Svētdienu pēc svētdienas mācītājs to pa drusciņai vien bija zadzis no ciema ļaudīm.

Kalps atsauca atmiņā to nakti, kad melnā ādas lāde parādījās mācītājmuižā. Toreiz Bīdls lūrēja pa spraugu kabineta durvīs, kuras bija atstātas mazliet pavērtas. Pirmoreiz dzīvē viņš redzēja cilvēku, kuram āda bija tik melna, ka spīdēja. Nekad agrāk tāds tirgonis šajā pusē nebija redzēts. Briežu kroga saimnieks stāstīja, ka tas ieradies no Vitbijas ar karieti, bet pirms tam kā vienī­gais pasažieris atbraucis no Spānijas ar brigu "Baltais nams", kas ienākusi dokā iepriekšējā dienā.

Bīdls bija uzmanīgi nolūkojies, kā vīrietis atvēra lādi un mirgojošajā sveces gaismā izcēla garu, spīdošu metāla nūju, tikpat garu kā Bīdls. Tad svešais no lādes izņēma cietu, ahātmelnu akmens roku sažņaugtas dūres formā. Viņš ielika dūrē sudraba dunci, kas bija izrotāts ar diviem vistumšākā ahāta gabaliem.

Tas, ko Bīdls toreiz ieraudzīja, bija tik skaists, ka redzētais iespiedās atmiņā uz mūžu. Svešinieks izņēma no apmetņa melnu samta maisiņu un saudzīgi nolika to uz rakstāmgalda. Kad viņš to atvēra, Bīdls pamanīja mazu statueti ar diviem zelta spārniem. Pirms viņš paspēja ieraudzīt vēl kaut ko, Demjurels ātri piecēlās no galda un aizcirta durvis. Vikārs sarunājās ar viesi klusinātos toņos. Bīdls piespieda ausi pie durvīm un klausījās.

Ciemiņš runāja ar Demjurelu raitā angļu valodā.

Lai atvestu jums šo, esmu ceļā pavadījis neskaitā­mas jūdzes un ļoti riskējis. Tam ir spēcīga burvju vara, un tie, kam tas piederēja, neapstāsies neviena priekšā, lai dabūtu to atpakaļ. Jūs esat drosmīgs vīrs, Demjurel, vai arī bagāts muļķis.

Bīdls dzirdēja, kā viņa kungs iesmejas.

-   Kas es esmu, tas esmu. Tagad saņemiet savu naudu un ejiet, un nevienam ne vārda! Bīstieties ne no tā, kas grauj ķermeni, bet no tā, kas posta dvēseli. Demjurels uz mirkli apklusa un tad turpināja: Kad es dabūšu otru keruvimu?

Viesis runāja klusu:

-    Ilgi nebūs jāgaida. Tie abi nav šķirami. Keruvims jūs atradīs pats.

Tad Bīdls izdzirdēja durvīm tuvojamies soļus un paslēpās aiz lielā priekšnama loga aizkara.

Tagad, kad no tā brīža bija aizritējušas daudzas nak­tis, Bīdls un Demjurels iznāca no meža, kas pletās virs klints. Sadzirdējis ūdenskrituma troksni un saodis jūras smaržu, Bīdls satraukumā sāka trīcēt. Pa virvju kāpnēm Demjurels nokāpa oļiem klātā liedagā. Bīdls piesēja lādei kaņepāju virvi un saudzīgi nolaida to lejā savam kungam.

-   Jā, nokliedzās Demjurels, ir jau gandrīz laiks! Pasteidzies, es jau redzu buras!

Bīdls divdesmit pēdas līdz liedagam gandrīz vai kri­šus nokrita tik ļoti viņš baidījās palikt viens mežmalā. Augšup un lejup pa muguru skrēja drebuļi, un mati sacēlās stāvus. Tulaki varēja būt jebkur.

Demjurels uzkāpa uz liela, plakana akmens, kas atradās tikai dažu pēdu attālumā no klusi plīstošajiem viļņiem. Pilnmēness gaismā it viss vizēja tumši zilā un sudrabainā mirdzumā un izskatījās ļoti auksts.

Bīdls ievēroja, ka akmenim ir atvērtas plaukstas forma. Šī plauksta it kā vēlējās satvert jūru. Akmens centrā bija izgrebts mazs caurums, bet tā malā trīs pakāpieni. Tie bija pārāk mazi vīrieša pēdai, tāpēc Bīdls rausās augšā uz rokām un ceļgaliem.

-   Nāc šurp, kalps! iesaucās Demjurels. Mums ir tikai dažas minūtes laika, pēc tam jau būs par vēlu.

Viņš pirmo reizi atļāva Bīdlam aplūkot, kas atrodas lādē.

-   Atkāpies, Bīdl, tas ir svēts darbs…

Demjurels izņēma zeltīto nūju un ievietoja tās smaili akmens centrā. Nūja bija izgatavota no vissmalkākā akā­cijas koka un apstīpota ar kaltu zeltu. Vikārs ātri iestip­rināja melno akmens roku un ielika tajā sudraba dunci, tad nometās ceļos, atvēra lādes garo, šauro, apslēpto vāku un izņēma rupjā vilnas audumā ietīto spārnoto zelta statueti. Bīdls no satraukuma ieguldzinājās. Piln­mēness gaismā figūra mirdzēja ar spokainu starojumu.

Demjurels pavērās Bīdlā un izcēla zelta statueti no lādes.

-   Tas ir keruvims. Visā pasaulē tādi ir tikai divi. Tagad man pieder viens no tiem, un šonakt es dabūšu arī otru.

Bīdls blenza uz skaisto figūru, ko Demjurels turēja rokā. Tā bija plīvurpūces lielumā, ar zeltītiem spārniem visa ķermeņa garumā. Statuetei bija skaista bērna galva ar dzidrām pērļu acīm.

-   Nostājies malā, Bīdl! Mūsu darbs sākas, Demju­rels teica.

Viņš satvēra zeltīto nūju, kreiso roku uzlika uz akmens dūres, bet labajā rokā pacēla keruvimu un izstiepa to pret kuģi, kas pilnām burām klusu traucās cauri naktij. Kuģa abās pusēs Bīdls redzēja sarkanas un zaļas laternas, kas, kuģim iegrimstot un ceļoties bangainajā jūrā, šūpojās te augšup, te lejup.

Demjurels sauca:

-   Viļņi un vējš, uguns un ūdens, pērkons, zibens un krusa, uzklausiet manu vēlmi, ieklausieties manos vārdos! Nāciet šurp no ziemeļiem un no dziļumiem! Vētra, auka un postošais vējš, izmetiet kuģi šajā krastā un atnesiet man keruvimu!