Ēnu pavēlnieks

Tad viņš pagriezās un ieraudzīja, ka kuģim pāri pace­ļas milzīgs vilnis. Jūra kā liels kalns cēlās arvien aug­stāk un augstāk, nāca arvien tuvāk un tuvāk.

Kuģa pakaļgalu pacēla lielākais vilnis, kādu kaptei­nis jebkad bija redzējis. Vilnis kuģi pārlauza uz pusēm un cauri ūdens šaltīm svieda pret krastu. Jūra trieca kuģi pret klintīm un sadragāja viegli kā sērkociņu.

Ieraudzījis šo postu, Demjurels uz akmens palēcās.

-   Tas ir mans, tas viss ir mans, šonakt es to dabūšu! Šonakt, Bīdl… Šonakt es dabūšu keruvimu.

Bīdls pacēla skatienu uz Demjurelu un redzēja, kā mainās kunga sejas izteiksme viņa acis sāka spīdēt. Apkārt mutuļoja zaļa dūmaka.

-   Man piederēs abi keruvimi. Tie būs mani, Dem­jurels atkārtoja vēl un vēl.

Melnā roka uz akācijas nūjas sāka kvēlot arvien spožāk.

Viņš pastūma nūju uz Bīdla pusi.

-   Paskaties! Roka man vēsta, ka keruvims tuvojas. Kad es to satveršu, tad manās rokās būs Dieva vara. Vairs nevajadzēs lūgties Dieva labvēlību, kladzinot kā vistai. Kad man būs keruvims, viņam nāksies klausī­ties, ko saku es.

Tā Demjurels iekliedza debesīs un nolēca no akmens oļiem klātajā liedagā. Rokā viņš turēja akācijas nūju.

-   Nāc, Bīdl, sagaidīsim keruvimu!

To teicis, viņš saņēma Bīdlu aiz auss un vilka uz priekšu pa liedagu.

Tālumā vīdēja briga "Draudzība", sadragāta uz klin­tīm. Masti bija nolauzti, takelāža un buras norautas un karājās rimstošajos ūdeņos kā karātavas. Kuģis bija pārlauzts uz pusēm, atklājot jūras bargajai varai visus klājus.

Kapteinis gulēja ar seju ūdenī, un viņu viegli svai­dīja viļņi. Viņš bija miris tāpat kā visa pārējā kuģa komanda; arī pirmais palīgs bija miris, kaut gan mucas viņu turēja virs ūdens. Sadauzītos ķermeņus šūpoja atplūstošā straume, bet dvēseles savāca un paņēma sev līdzi dzelmē selotas. Vētra izgaisa naktī, tumšie mākoņi pašķīrās, un rietumos aiz kalniem parādījās blāvs mēness.

Jomā vieglie vilnīši bija izskalojuši krastā kuģa "Draudzība" atlūzas. Demjurels staigāja šurpu turpu pa liedagu un kļuva arvien niknāks.

Viņš sauca jūrā:

-   Nāc pie manis, dārgumiņ, nāc pie manis!

Rokās mācītājs turēja akācijas nūju. Brīnumainās

rokas mirdzums sāka dzist.

Bīdls sekoja savam kungam soli solī.

-   Kā jūs zināt, ka tas bija uz kuģa? Kā jūs zināt, ka tam jābūt šeit?

-   Tam ir jābūt šeit. Jābūt tieši šonakt. Visumā ir tikai divi keruvimi, un tiem jāatrodas kopā. Tie vien­mēr atradīs viens otru, tāds ir likums.

Demjurels paskatījās uz kuģa vraku.

-   Bet ja nu tas ir gājis bojā kopā ar kuģi? Zelts ne­peld, Bīdls izteica šaubas.

-   Tad tev, mans draugs, nāksies iemācīties peldēt, vai arī tu nokļūsi turpat, kur tagad atrodas kuģinieki, un selotas dzīros arī gar tavu dvēseli. Demjurels ar garu, kaulainu pirkstu norādīja uz kuģi, kura atlūzas mētājās uz akmeņiem.

-   Kur tu esi? Nāc pie manis, nāc! garīdznieks sauca viļņos.

Jūra nesniedza atbildi. Vējš bija pieklusis, un viļņi čaloja pār oļiem. Bīdls sekoja Demjurelam pa liedagu. Abi meklēja keruvimu. Taču to nekur nevarēja atrast.

2 Sliktais eņģelis

Nākamajā rītā, kad viļņi vēlās pret liedagu, ziemeļos tieši virs apvāršņa parādījās koši dzeltens mirdzums. Mākoņu malas vīdēja zaļganā nokrāsā, un svaigā rīta saule mirgoja asinssarkana. Likās, it kā debesis būtu no jauna atguvušas krāsas.

Torpas ciema iedzīvotāji pulcējās krastmalā, aplūko­dami vraku un savākdami visu, ko uzskatīja par node­rīgu. Obedija Demjurels, kurš bija vikārs Torpā un tajās zemēs, kas sniedzās uz dienvidiem no Torpas, iestei­dzās pūļa vidū un uzlēca uz neliela akmens. Tagad viņš pacēlās pāri pūlim, kas vāca liedagā izskalotās kastes. Vikāram sekoja tā kalps Bīdls, šķietami vēl joprojām sarūgtināts par iepriekšējā naktī notikušo. Sadragā­tās brigas vraks gulēja vieglajos vilnīšos simt jardu no krasta.

Džentlmeņi, dāmas, mēs stāvam lielas traģēdijas vietā. Uz šī kuģa dzīvību zaudējuši daudzi lieliski vīri. Mums vajag apbedīt Beitaunas mirušos. Nekļūsim par kapu aplaupītājiem!

Bija skaidri redzams, ka Demjurels nerunā no sirds. Pūlis, kas bija sapulcējies viņam apkārt, sāka kurnēt un gausties.

Vikārs ierunājās vēl skaļāk:

-   Kā draudzes vikāram man ir tiesības uz trofejām. Tas viss pieder man.

-   Tev, vikār, pieder visa pasaule! pūlī iesaucās kāds puišelis, kuram ap kaklu bija aplikts vecu zābaku pāris. Tad zēns iesmējās un paslēpās aiz drukna zvejnieka.

Zvejnieks saķēra viņu aiz caurās, skrandainās jakas apkakles un pacēla gaisā. Apkakle atplīsa un palika karā­jamies ap kaklu; puisis spēra zvejniekam pa stilbiem.

-   Noliec mani zemē, tu resnā zivju asaku muca!

Zvejnieks apgrieza zēnu aiz skausta apkārt, tad

atlaida vaļā, un puika nogāzās liedagā, atmuguriski nokrizdams lāmā pie akmens, tieši pie mācītāja Demjurela kājām.

-   Tomas Berik! tas noaurojās. Es jau domāju, ka tas esi tu. Tev ne tikai vēl slapjš aiz ausīm, bet slapjš ir arī sēžamvietā.

Pūlis smējās par zēnu, kurš, pierausies kājās, tīrīja no bikšdibena slapjās smiltis. Viņš pagriezās un devās prom. Demjurels turpināja runāt: