Ēnu pavēlnieks

No keruvima mutes izšāvās viens vienīgs spilgts baltas gaismas uzplaiksnījums. Tas trāpīja jūrā un tad liecās uz augšu, līdz skāra debesis ar tik skaļu rībienu, it kā zemē būtu ietriekusies zibens bulta. Bīdls bailēs atlēca atpakaļ, pazaudēja pamatu zem kājām un ar būkšķi nokrita uz muguras oļainajā liedagā.

Kādu brīdi viņš gulēja nekustīgi.

-   Ko tu tur dari, Bīdl? Tagad nav laika atpūsties. Celies augšā! Demjurels nikni uzkliedza.

Bīdls gulēja uz oļiem un klusu vaidēja. Viņš iebāza roku talāra kabatā un sataustīja lauskas no olas čau­malas un mīkstu masu. Tā bija vārītā ola, ko viņš gra­sījās apēst vakariņās.

Sākumā nekas nenotika. Viss bija klusu. Nekā­das kustības, tāds pats miers kā iepriekš. Burukuģis majestātiski šķēla viļņus un virzījās arvien tālāk uz ziemeļiem.

Tad tas sākās. Vispirms klusu, tad skaļāk un skaļāk no jūras dzelmes atskanēja spiegšana un spalga dziedā­šana. Sākumā tā bija vāja kā čuksts, sadzirdama nevis ar ausīm, bet ar dvēseli, tad kļuva arvien spēcīgāka. No melnās jūras dzīlēm skanēja selotu koris. Garīdznieka sauciens šīs piemīlīgās, peldošās sievišķās būtnes bija pamodinājis no miega, un nu tās dziedāja un virpuļoja ap kuģi.

Viņas riņķoja caur takelāžu, burām un virvēm, dziedot arvien skaļāk un skaļāk. Tām nopakaļ plīvoja jūraszaļie mati, bet neko neredzošās acis urbās tumstošajā naktī.

Bīdls, tupēdams aiz akmens, dzirdēja balsis, kas skandēja dziesmas arvien šausminošākos toņos. Vīrelis bija pārāk nobijies, lai paceltu acis no drošās slēptuves. Viņš aizklāja ausis, cenšoties nedzirdēt selotu dziedā­šanu, kas darīja viņu traku.

-   Ko viņas dzied? Šīs skanas duras man smadzenēs kā karsti naži. Pasakiet, lai tās apklust!

Bīdls iebāza galvu slapju jūraszāļu kaudzē, tā cerot paslēpties.

-   Tā ir dziļumu dziesma. Viņas sauc uz svētkiem mirušos. Selotas dziedās tik ilgi, līdz kuģis būs sadra­gāts uz akmeņiem. Viņas vēlas upuri, nevis žēlsir­dību, Demjurels kliedza cauri vēja auriem un viļņu krākšanai, ar acīm alkaini vērdamies uz priekšu.

No šīs dziedāšanas jūra it kā uzvārījās. Milzīgi viļņi triecās pret Beitaunas klintīm, kas atradās trīs jūdzes[1]uz ziemeļiem. Naksnīgajās debesīs traucās melni mā­koņi, un bangās ietriecās zibens šautras.

Vētrai pieaugot, zvejas laivas noenkurojās līcī. Tās triecās pret klintīm, kuru šķautnes slējās virs bangām. Eliņu klāja ūdens. Tālu galvenajā ielā viļņi sitās pret māju durvīm kā vervētāju dūres, kad tie meklēja ļaudis savai armijai, ko aizvest līdzi.

Jūra gāzās pret stāvo krauju, klints pēkšņi padevās, un putojošajā ūdenī iegāzās tonnām dubļu un akmeņu. Vētrai pieņemoties spēkā, Karaļa ielas mājas un veikali iebruka jūrā. Ēkas virpulī sasvērās, izraujot no miega vīriešus, sievietes un bērnus. Nakts tumsā viņi sauca pēc glābiņa, bet to kliedzieni pēc žēlastības šausmīgajā okeāna dārdoņā nebija dzirdami.

Cauri kāpjošajām bangām izlauzās pelēkas un zilas uguns strūklas. No viļņiem, kas dārdot sitās pret krastu, izlēca rēgainas milzīgu, baltu zirgu figūras.

Debesis kļuva arvien tumšākas, pilnmēnesi aiz­sedza biezi, melni mākoņi, un no debesīm uz jūru traucās zibens šautras, kas uzsprāga ūdenī. Zibens zobens trāpīja kuģim. Grotburas masts nokrakšķēja, tad sabruka uz klāja, izsviežot pārbiedētos kuģa ļau­dis no kojām.

Kad viņi izsteidzās uz klāja, nolūza vēl viens masts, klājs pāršķēlās, gaisā pašķīda koka šķēpeles. Ar katru vilni kuģis cēlās augšup un krita lejup. Jūrnieki tika uzsviesti gaisā un iemesti aukstajā jūrā, kur pazuda uz visiem laikiem.

-   Tiešs trāpījums! iekliedzās Demjurels, smieda­mies un berzēdams rokas līksmē par redzēto. Vēl viens trieciens, un keruvims būs mans!

Viņš pacēla statueti gaisā un vēlreiz izsauca vārdus:

-   Vējš, krusa, zibens, pērkons un viļņi!

Pēc viņa komandas jūra pacēlās, ar katru vilni kļūs­tot arvien augstāka. Lielie viļņi triecās pret kuģi kā melnas dūres, gandrīz to aprijot.

Kapteinis uz kuģa uzsauca komandai:

-   Piesienieties! Centīsimies tikt krastā! Tā ir vienīgā iespēja.

Viņš pagrieza kuģa stūri, un briga sasvērās uz krasta pusi.

Kapteiņa pirmais palīgs lauzās cauri viļņiem, kas skalojās pāri klājam. Spēkojoties ar salauzto takelāžu, viņš pa klāju aizkļuva līdz aizmugurējai lūkai un atrāva to vaļā.

Viņš ielūkojās lejā, tumsā. Tur viņam pretī raudzī­jās jauns vīrietis ar tumšu ādas krāsu un koši baltiem acāboliem.

-   Paņem tukšās mucas un piesienies pie tām, mēs grimstam!

Cauri jūras aurošanai un selotu klaigām viņa balsi tik tikko varēja dzirdēt.

Vilnis trāpīja kuģa pakaļgalam un iesvieda pirmo palīgu kravas telpās. Viņa galva atsitās pret grīdu. Telpā visā garumā ieslīdēja liels koka baļķis un piespieda viņu pie lādes. Vīrietis zaudēja samaņu, un tā seja iegrima ūdenī. Tumsnējais jauneklis paņēma mucas un ar virvi, kas bija izkritusi no buru lāpītāja lādes, piesēja pie tām pirmo palīgu. Pie kājām šļakstījās sāļais jūras ūdens, kas šļācās iekšā pa atvērto lūku.

-   Vai ar jums tur, lejā, viss kārtībā? kapteinis noblāvās.