Ēnu pavēlnieks

Ceturtais, piektais, sestais sitiens satricināja baznīcu un zemāko māju jumtus. Pirateons sāka kaut ko čuk­stēt, viņa lūpas lēnām kustējās. Kreins nolaida pistoli. Keita atbrīvojās no tvēriena un aizskrēja pie Rafas.

Keruvims izstaroja žilbinošu gaismu, un baznīca sāka drebēt. Naksnīgās debesis izzuda. Saule uzlēca, tad norietēja un uzausa vēlreiz. Ikreiz, parādoties mēne­sim, ostā mainījās paisuma un bēguma viļņi. Likās, it kā visa Zeme grieztos izplatījumā arvien ātrāk. Ar katru pulksteņa sitienu nāca jauna diena, vēl viens saullēkts, cita nakts. Līdz ar pēdējo pulksteņa sitienu baznīcā iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai baiļu sau­cienus uz ielām. Visa gaisma bija no pasaules izgaisusi. Saule, mēness un zvaigznes bija pazudušas no debesīm, un dziļos ūdeņus pārklāja ledains aukstums.

-   Viss ir beidzies, triumfējoši iesaucās Pirateons. Es esmu, ES ESMU! viņš iesmējās. Riatamuss ir miris.

Tad viņš nometa keruvimu, un tas aizripoja pa akmens grīdu un nokrita Rafam pie kājām.

-   Tad jau nekas, ja es nogalināšu tavu kalpu, Kreins iesaucās, uzvilkdams pistoles gaili.

Atskanēja apslāpēta dunoņa, lode lēnām izripoja no stobra un nokrita uz grīdas.

-  Viss ir mainījies, Mūžības likumu tagad nosaku es. Galvaskausu kaujas uzvara ir beigusies.

Visumā valdīja pilnīgs klusums. Pirateons pavērās apkārt, nezinādams, ko darīt. Viņš tik ilgi bija gaidījis šo mirkli, bet tagad sajuta dziļas skumjas, ka viss jau beidzies. Viņu pārņēma pēkšņs un negaidīts žēlums par zaudēto Riatamusu.

Klusumu pārtrauca Keitas šņukstēšana, turot rokās nedzīvā drauga ķermeni.

-   Nekas nav beidzies. Klausies, ko es saku! Nekas nav beidzies! viņa atkārtoja vēl un vēlreiz, spiezdama sev klāt drauga roku.

-   Bērna raudas. Cik aizkustinoši, ka pirmais, kas man jādzird savā jaunajā pasaulē, ir bērna raudas! Pirateons noteica.

Meitenes elsas atbalsojās baznīcā.

Keitas asaras uzkrita uz keruvima. Viņa to pacēla un ielika Rafam rokās.

-   Tu to sargāji visu savu dzīvi, tad paturi to arī nāvē, viņa noteica.

Negaidot mazās durtiņas, kas veda ārā no altārtel­pas baznīcas dārzā, bez piepūles pāršķēla uz pusēm Meijensas zobens. Ābrams atstūma malā to, kas bija palicis no durvīm, un ienāca svētnīcā.

-   Rafael! iesaucās pārsteigtais Pirateons. Vai tad tu…

-   Vēl aizvien esmu dzīvs. Glašani aizturēja mani ilgāk, nekā es biju domājis. Tava iejaukšanās šoreiz ir aizgā­jusi par tālu, seirizim. Riatamuss būs neapmierināts.

-   Riatamuss ir miris; viņš ir prom, spožā Rīta zvaig­zne pēdējoreiz nomirgoja pār pasauli. Tāpēc krīti ce­ļos! Pirateons pieprasīja.

-   Tu muļķo pats sevi. Sī nebija ne īstā vieta, ne arī laiks pēdējai sagrāvei. Tu esi iejaucies laika ritējumā. Atnāc pie klints un paskaties, kas notiek ar tavu pasauli! Ābrams sacīja, paskatīdamies uz Rafas ķermeni.

Viņš uzrunāja puisi, it kā tas būtu dzīvs:

-   Man ir dāvana no tava Kunga. Viņš zināja par šo brīdi.

Ābrams nometās ceļos un uzpūta Rafam dvašu.

-   Saņem to, kas lidinās virs ūdeņiem, vīrs noteica, uzlicis īkšķi Rafam pieres vidū.

Kad Keita ieraudzīja Rafas aukstajā ķermenī atgrie­žamies dzīvību un siltumu, viņa ieraudājās vēl gaužāk. Rafa paskatījās uz augšu.

-    Tu atvedi mani atpakaļ, kad es jau tikko biju nostā­jies Kunga priekšā. Domāju, ka mans darbs ir pada­rīts, viņš sacīja.

-   Kungs ir miris. Vai neviens mani nedzird? Mirisl Viss! Pirateons klaigāja.

Ābrams pacēla Meijensas zobenu un pavērsa to pret Pirateona kaklu.

-   Ej uz klinti un apskati savu pasauli! viņš teica.

Viņi cits pēc cita devās laukā no baznīcas. Rafa, ar Keitas palīdzību taustīdamies garām kapakmeņiem, turēja keruvimu cieši piespiestu sev klāt. Tomass gāja aizmugurē kopā ar Demjurelu, Kreinu un Pirateonu.

Visapkārt valdīja tik bieza tumsa, ka tā spiedās viņiem virsū kā melns ūdens.

Bariņš, neko neredzot, taustījās no viena kapakmens pie nākamā, līdz izdzirda Ābrama balsi, kurš sauca tos pienākt tuvāk. Demjurels līda uz priekšu kā vecs suns, ko sauc saimnieka balss.

Debesīs nemanīja nevienu zvaigzni. Spožais māko­nis bija pazudis, un mēness vairs nespīdēja. Tumsā skanēja izbiedēto cilvēku kliedzieni. Zemi klāja pilnīga tumsa.

Ābrams apstājās klints malā. Viņš izstaroja gaismu, un tas bija vienīgais saskatāmais gaismas avots. Viņa drēbes spīdēja kā zelts, pārāk spoži, lai tās uzlūkotu.

-   Redziet, sacīja Pirateons, ir tieši tā, kā es teicu. Pasaules gaisma ir zudusi uz mūžiem. Vai vēl kāds tic, ka Riatamuss ir dzīvs?

-   Tu māni pats sevi, un tevī nav patiesības, seirizim. Paskaties, seko manas rokas gaismai!

Tālumā melnajā tumsā sāka parādīties mazs gaismas pleķītis, skaidras, baltas gaismas punkts. Tas lēnām auga virs apvāršņa un pletās ar pieaugošu mirdzumu kā austoša saule.

-   Redzi, seirizim, tu tikai spēlējies ar laiku. Keru­vims nekad nebūs tavējais. Kamēr Rafa bija miris, tam nebija īsta spēka. Tev nepieciešami viņi abi, bet tevi pievīla paša dusmas, aprija bauda nogalināt. Tumsā spīd gaisma, un tumsa nekad neuzvarēs Viņu. Redzi, Viņš nāk, spožā Rīta zvaigzne spīd pār zemi, un tavas dienas ir skaitītas.