Ēnu pavēlnieks

No telpas tālākā gala atskanēja Tomasa balss. Viņš sēdēja uz gultas malas un šņukstēja, salicis rokas kā lūgšanā. Keruvims bija novietots gultas galā un skatījās aklām acīm. Zēns nepacēla skatienu arī tad, kad līdzās nostājās draugi.

-   Tas nedarbojas, Rafa! Es atnesu to šurp, lai viņu izdziedinātu, bet tas nedarbojas. Viss ir meli; tajā nav nekāda spēka, nekāda labuma. Es saucu Riatamusu, bet viņš ir tikpat kurls kā statuete, vai arī viņam pilnīgi nerūp, ka mana māte nomirs. Tomass paskatījās uz draugiem asaru pilnām acīm. Viņa ir viss, kas man ir, un tagad man tiks atņemts pat tas.

Rafa pamanīja uz galdiņa pie gultas mazu, brūnu sālstrauciņu. Tam blakus atradās gabals sakaltušas maizes un kumšķis rūgtu zālīšu. Tomass pamanīja, ka draugi skatās uz šīm lietām.

-    Tas domāts brīdim, kad viņa mirs. Es iemērkšu maizi sālī un apēdīšu kopā ar zālītēm. Uzņemšu viņas grēkus sevī, māte atstās šo pasauli tīra un ieies mirušo pasaulē bez šķīstīšanas un tirdīšanas par to, ko darī­jusi nepareizi, zēns iešņukstējās. Esmu to darījis jau simtiem reižu ēdis par mirušajiem. Vismaz to es savas mātes labā vēl varu izdarīt. Kāds tūkstotis grēku vairāk neko nenozīmēs. Kad es nomiršu, tikpat mūžīgi būšu tumšajā vietā.

-   Nedari to! Rakstos ir teikts, ka ticīgas dvēseles dodas taisnā ceļā pie Riatamusa. Tas, kas tev stāstīts, ir cilvēku izveidota tradīcija. Nemuļķo sevi ar šo dumjo maģiju! Visam, ko tu esi redzējis, vajadzētu tev to pie­rādīt, sacīja Rafa.

-   Kāpēc tu nelūdz par viņu, Rafa? Tu lūdzies par visiem citiem, tikai ne par viņu! Tomass iekliedzās.

Telpā iestājās neveikls klusums. Varēja dzirdēt tikai katru Tomasa mātes elpas vilcienu, ko viņa gārdzot ar pūlēm izdabūja no sava ķermeņa. Viņa pasniedzās, lai pieskartos dēla sejai. Māte neatvēra acis un ar pūlēm vilka elpu, it kā slīktu un būtu pastiepusi roku, lai kāds viņu izglābtu.

-   Dari kaut ko, Rafa… Ābram, palīdzi viņai… Palī­dziet man! Tā ir mana māte jūs viņai esat vajadzīgi! Kur tagad ir jūsu ticība? Tomass lūdzās.

Ābrams neatbildēja. Viņš noņēma no muguras garo, melno somu, attaisīja sprādzi un nostatīja to, atbalstī­dams pret sienu sev aiz muguras.

-   Es lūgšos par viņu, Tomas, bet šī slimība var novest pie nāves. Tāda, iespējams, ir Viņa griba, Rafa klusu noteica.

-   Tātad ir pareizi izdziedināt kurlmēmu zēnu un slepkavu, bet mana māte ir citāda, vai ne? Nav tā vērta? Vai arī te nav pietiekami daudz cilvēku, kas redzētu tavas burvestības! Tomass asi atcirta.

Rafa neatbildēja. Viņš noliecās pie gultas un uzlika roku mirstošajai uz galvas. Tā bija pārsteidzoši auksta, ņemot vērā, ka slimnieci kratīja drudzis. Pieskaroties viņas ādai, cauri visai rokai izskrēja savāda sajūta, it kā viņš būtu piedūries kaut kam netīram. Puisis atrāva plaukstu no vēsās un miklās miesas.

Tomasa māte sāka smagi elpot un dziļi, rejoši kle­pot, pūlēdamās ievilkt sastāvējušos gaisu. Viņa mira.

Māte cieši satvēra Tomasa roku, saspiezdama to ar pirkstiem. Mirējas galva pacēlās no spilvena un plak­stiņi atvērās, atklājot acu baltumus, kas raudzījās no dziļiem, iegrimušiem dobumiem.

-   Viņa mirst, zēns raudāja. Vai tu manis dēļ nevari viņai palīdzēt? Es domāju, ka tu esi draugs.

Rafa neatbildēja. Viņš paskatījās uz Ābramu, kurš pakratīja galvu, tad pavērās laukā pa durvīm, pārlieci­nāts, ka kaut kas te nav kārtībā.

Māte vilka Tomasu tuvāk un tuvāk sejai, it kā gri­bētu sniegt pēdējo skūpstu, beidzamo balvu par viņa uzticību. Zēns pieliecās pie mātes, cenzdamies notu­rēt rokās viņas galvu, ieaijāt miegā to, kura reiz bija viņam sniegusi tik daudz mīlestības. Sieviete atvēra muti, it kā lai teiktu beidzamos vārdus. Grūtās dzīves radītās grumbas izzuda, un viņu pamazām pārņēma nāve. Viņa pasmaidīja pēdējo smaidu, pilnu mīlestības un maiguma.

Sekundes daļu pēc tam viņa iekodās Tomasam kaklā ar lauvas niknumu. Garie zelta zobi iegrima mīkstajā ādā, cenzdamies tikt pie vēnas, bet garie, asie nagi skrāpēja zēnam seju. Neredzošās acis pēkšņi iezibē­jās kaķa zaļumā, viņa salēcās uz priekšu, aizvien vēl satvērusi mutē zēna kaklu, un ar pārsteidzošu spēku nogrūda viņu uz grīdas.

-   Glašans! Ābrams iekliedzās, izraudams no somas garu, tievu zobenu un cirzdams ar to Tomasa mātei.

Asmens pāršķēla gaisu, atstādams kvēlojošu sliedi. Tas ietriecās glašanā, pārcirzdams tam muguru un no­pūzdams liesmu.

Slimnīcas durvis atsprāga vaļā, garajā istabā iebrāzās vēl trīs radījumi un metās viņiem virsū. Tomass pielēca kājās, brūce kaklā asiņoja.

-   Tā nav viņa! Zaglis mani piemuļķoja, un es tam noticēju! Tomass iesaucās, aizspēris malā uz pusēm pārcirsto glašana ķermeni.

-   Mēs esam ielenkti! iekliedzās Keita, bet Ābrams jau sargāja durvis.

-   Pienācis laiks pacīnīties par savu dzīvību! Ābrams iesaucās, kad viņa priekšā nostājās glašans. Keita, vai tev ir Abarisa kristāls?

Meitene pavērās apkārt, meklēdama kazādas somu, bet saprata, ka, steidzoties atrast Tomasu, to atstājusi Malberija mājā.

-   Tas palika pie Malberija… Es to aizmirsu…

-   Tad jācīnās ar to, kas mums ir, un jāmēģina tikt uz baznīcu.