Ēnu pavēlnieks

Ceļotāji iegāja mājā. Priekšējā istabā bija plašs logs, no kura pavērās skats uz ielu. Pa lielo rakstāmgaldu, kurš aizņēma daļu telpas, bija izsvaidītas mapes un papīri.

Džoabs Malberijs sēdēja pie galda un skatījās pāri mazām, apaļām brillītēm deguna galā. Kad ienāca viesi, viņš piecēlās kājās. Mājastēvs stāvēja tur savā nevaino­jamā melnajā uzvalkā un dzeltenajā vestē, un Tomass pamanīja, cik garš un tievs viņš ir. Kārtīgi apgrieztā sirmā bārda, kas nokarājās abpus viņa šaurajai sejai, nespēja noslēpt pievilcīgo smaidu. Sasveicinādamies vīrietis spēji iesmējās.

-   Tad jūs esat tie trīs, kas sacēluši tādu jezgu! Ak vai! Puse debesu meklē jūs pa visu zemi, bet jūs mierīgi iegriežaties manā mājā, turklāt ar manu labo draugu… Viņš paskatījās uz Ābramu, gaidīdams, kādu vārdu tas nosauks.

-   Ābrams atveda viņus pie jums, Malberija kungs, kā bija solījis, Ābrams ātri atteica.

-   Sveiki un veseli, Ābram? Malberijs apvaicājās.

-   Radās tikai viena maza problēma, bet meitēnam bija Abarisa kristāls, kas ātri vien to novērsa, atbil­dēja Ābrams.

-   Un mūsu draugs ir ieradies no Āfrikas. No Āfrikas vienmēr var sagaidīt kādus jaunumus, un nu viņš ir šeit, Vitbijā. Malberija kungs sveicienam uzsmaidīja Rafam. Un ko tagad? Līdz kuģa atiešanai ir maz­liet jāpagaida. Jūs varat augšā atpūsties, un tad jau šonakt būsiet ceļā. Svēta krava, Ābrama kungs, svēta krava. Es ceru, Ābrama kungs, ka jūs paliksiet kopā ar viņiem, viņš sacīja siltā, pieklājīgā balsī.

-    Līdz pusnaktij vēl tālu, domāju, ka viņiem vaja­dzētu atpūsties, noteica Ābrams un tad pievērsās tri­jotnei. Šeit jūs būsiet drošībā. No glašanu vai varigalu puses būtu muļķība nākt šurp. Džoabs ir cīnījies ar šiem radījumiem jau agrāk, un viņš ir ļoti drošsirdīgs vīrs.

-Jūs man glaimojat, Ābram. Esmu tāds pats kā mūsu jaunie draugi. Vai drīkstu paskatīties, kas tev tur ir, puis? Malberijs uzrunāja Rafu.

Jauneklis izskatījās pārsteigts. Viņš paskatījās uz Tomasu un tad uz Keitu, brīnīdamies, kā šis cilvēks zina par keruvimu. Tad negribīgi izvilka no jakas zelta statueti un turēja Malberijam priekšā. Tas skatījās uz keruvimu platām acīm.

-   Cik skaista lietiņa! viņš noteica. Varu saprast, kāpēc viņi grib tev to atņemt.

-   Ne jau skaistums šiem cilvēkiem vajadzīgs, bet keruvima spēks, atteica Rafa. Viņi domā, ka tas atnesīs naudu, bagātību un laimi. Bet tas var sniegt tikai to jūtu izpausmi, kas ir mūsu sirdīs. Ja cilvēks ir ļauns, viņš pļaus ļaunumu, ja viņš ir labs, tad atradīs labestību. Šo statueti kopš Mozus laikiem sargājuši dau­dzi cilvēki. Mēs domājām, ka esam pietiekami tālu no šīs pasaules, lai tā būtu drošībā, bet alkatība spēj atrast visas vērtīgās lietas. Rafa pavērās Malberijā. Par šo statueti daudzi ir miruši, to meklēt nākuši pat no zemes malas, taču beidzot mūs nodeva viens no savējiem.

Piepeši mājas durvis atvērās un gaitenī atskanēja soļi. Rafa ātri pārklāja keruvimu ar jaku. Istabā ienāca skrandains vīrs vidējos gados. Viņš bija neskuvies un netīrs. īsie, druknie pirksti ņurcīja sarullētu cepuri.

-   Atvainojiet, Malberija kungs, es nāku runāt par zādzību. Esmu pārliecināts, ka apvainos mani, un tad manas vienīgās izredzes ir cilpa. Vīrs runāja, bet acis vēroja katru seju, kas atradās telpā.

Malberijs paskatījās uz Ābramu, it kā lūgdams aiz­vest ciemiņus projām. Šis bija negaidīts apmeklētājs un ne jau tāds, kuru Malberijs vēlētos pašreizējā sabied­rībā. Ābrams vedināja trijotni atstāt istabu.

-   Nāciet, mani draugi, mēs jau esam atņēmuši Mal­berija kungam par daudz laika. Atspirdzināsimies un tad vēlāk parunāsimies, Ābrams sacīja, stāvēdams ar muguru pret svešo vīru, lai tas neredzētu draugus.

-   Es tevi pazīstu, vīrietis teica, kad Tomass gāja garām. Tu esi tas grēkāzis Tomass Beriks no Beitaunas. Es tikko slimnīcā redzēju tavu māti. Viņa ir tādā stāvoklī… es teiktu, tuvu nāvei. Nabaga sieviete sauc tavu vārdu un grib, lai tu aizej pie viņas. Viņa raud kā bērns. Un tu uzturies te, džentlmeņu sabiedrībā, bez kādām raizēm. Kāds dēls gan tu esi!

Kādā sakarā viņš atrodas šeit, tā nav tava darī­šana. Tagad izklāsti Malberija kungam savu vajadzību un ej prom! Ābrama balss bija mainījusies.

Viņa dusmas bija gandrīz saredzamas, un viņš pa­stiepa roku, lai izgrūstu vīrieti ārā.

-Atstājiet to manā ziņā, Ābram! Es viņu uzklau­sīšu, sacīja Malberijs. Varbūt viņš bēg ne tikai no karātavām.

No augšstāva istabas pavērās skats uz piestātni. Tomasam galvā atbalsojās vīrieša vārdi. Viņam neizgāja no prāta māte. Zēns soļoja no loga līdz durvīm, grauz­dams nagus. Viņš atrodas tik tuvu mātei; desmit minūšu laikā viņš varētu nokļūt pie mātes, saņemt viņas roku, ieklausīties viņas balsī un būt klāt, kad viņš tai visvairāk ir vajadzīgs. Tomass jutās kā cietumnieks, kas nesaprot apcietinājuma iemeslu. Pusnaktī viņš aizbrauks no šīs zemes, ar pārmaiņu paisuma vilni aizskalojot prom veco dzīvi. Viss bija noticis tik strauji. Zēns juta, ka negribot ir iesaistījies savādā cīņā, kas trakoja viņam apkārt un uz visiem laikiem bija izmainījusi viņa dzīvi.