Ēnu pavēlnieks

Meitene ātri iebāza roku somā, satvēra gludo kris­tālu un svieda to, cik spēka, pret sienu. Atskanēja spalgs rībiens, kam sekoja žilbinošs gaismas uzplaik­snījums un apdullinoša dārdoņa. No trieciena telpā viss nodrebēja. Draugi bija notriekti no kājām un sakrita kaudzē otrā telpas galā. Migla bija pilnīgi izzudusi, un radījumi prom. Ābrams, trieciena neskarts, stāvēja līdzās durvīm ar smaidu sejā.

-    Tev tas labi izdevās, manu meitēn! Abarisa kristā­liem ir daudz dažādu pielietojuma veidu, un tev tie visi jāatklāj. Tad viņš paskatījās uz Rafu. Drīz tu spēsi saskatīt glašanus, pat ja tie uzrodas nomaskējušies. Tagad jūs redzat, cik svarīgi ir atstāt šo zemi. Pirateons vēlas redzēt jūs mirušus, jo tad viņam būs vēl vairāk varas.

-   Viņš nosauca jūs par Rafaelu es dzirdēju, ka jūs tā nosauca, ieminējās Rafa.

-   Kāda nozīme vārdam? Viss, kas jums jāzina, esmu ieradies, lai palīdzētu. Man šis tas jāpaveic. Ātri celie­ties kājās, jums var sekot vēl citi, un man vajag jūs nogādāt drošā vietā.

-   Kāpēc Riatamuss nevar vienkārši atnākt un to visu izbeigt? jautāja Keita, pūlēdamās piecelties kājās.

-   Viņa ceļi nav jūsu ceļi, viņa domas nav jūsu domas. Dažkārt arī es nevaru saprast, kas viņš ir un ko dara. Pazīstu viņu jau tik ilgi, un pat es reizēm viņu neizprotu. Varu teikt tikai to, ka viņš ir par visu lietas kursā, lai cik tumša un smaga būtu dzīve. Viņa vārds vēsta, ka jūs skatāties uz dzīvi kā caur aizmiglotu spoguli. Jūs redzat tikai neskaidru atspulgu no tā, kas patiesībā ir dzīve. Šī dzīve ir viss, ko jūs pazīstat, un jūs ieliekat tajā savas cerības, bet tiem, kas seko Viņam, ir daudz lieliskāka dzīve. Un tagad ātri, mums jāiet, Ābrams noteica, palīdzēja Tomasam piecelties kājās un pavērās apkārt.

Aiz letes viņos nolūkojās baiļpilna seja. Resnā sie­viete, veroties uz sabrukuma ainu, likās pavisam pār­bijušies.

Keita iebāza roku somā, izņēma divas zelta monētas un nolika uz letes viņai priekšā.

-   Tas par visu, kas notika, un par jūsu klusēšanu. Nestāstiet nevienam, ko redzējāt: jums tikpat neviens neticēs, meitene sacīja.

Sieviete paņēma zelta monētas un iekoda katrā, lai pārbaudītu, vai tās ir īstas. Viņa satraukti pasmaidīja, cerēdama, ka viesi drīz dosies prom.

Uz ielas skraidīja bērni, klaigāja cilvēki, koka rati klaudzināja pa akmens bruģi. Kliedzieni skanēja arī no piestātnes, no kurienes pāri ēkām pacēlās kuģu masti un takelāžas. Garām pasteidzās dažas sievietes ar zivju groziem, lādēdamās par iepriekšējo nakti un saviem nekrietnajiem vīriem, kuri pārradušies mājās piedzērušies, notērējuši visu nopelnīto. Kāds zvejnieks noņēmās ar samudžinājušos tīklu, un viņam pie kājām sēdēja noskranduši bērni basām kājām. Tie spēlējās ar auklu un virvju gabaliem. Garām pagāja kāds priesteris melnā tērpā, ieskatījās Keitai acīs un pasmaidīja. Viņa nesaprata, kam var uzticēties. Dzīve bija kļuvusi tik neprognozējama, nereāla, draudoša.

Ābrams veda viņus pa ielu garām ļaužu pārpilniem veikaliem, cauri pūļiem, kas pirka un pārdeva visu, ko vien varēja.

-   Tas nav tālu baznīcas pakājē. Māja pieder kādam labam cilvēkam, kuram var uzticēties. Esmu pie viņa kādu laiku mitinājies. Tur jūs būsiet drošībā.

Ābrams runāja pārliecinoši. Trijotne juta, ka viņa siltā balss aizkustina sirdi un vieš cerības.

Keita paskatījās uz Ābramu un ievēroja, ka tam sejā nav grumbu. Viņš bija vecs, bet izskatījās tik jauns, tik gudrs, un viņa balsī jautās kaut kas bērnišķīgs. Meitene sekoja viņam pa ļaužu pārpilnajām ielām, nedomādama ne par vienu citu. Viņa bija pievērsusi skatienu šim cil­vēkam, it kā zinātu, ka tik ilgi, kamēr uz to skatīsies, viņa būs drošībā.

-   Ko vēl var izdarīt ar Abarisa kristālu? meitene vaicāja, kopā ar Tomasu un Rafu sekodama pavado­nim.

-   Cilvēki maz ko par to zina. Visas lietas pasaulei ir devis Riatamuss. Dziedināšanu katram augam un kokam. Medus saldumu, lai mazinātu ziemas skumjas, sīvos riekstus, lai dziedētu brūces, un Abarisa kristā­lus, lai aizsūtītu kritušos seruvimus atpakaļ uz turieni, kur viņi ir piederīgi, Ābrams atbildēja, lauzdamies cauri pūlim kopā ar trim sekotājiem.

-   Un tie atgriezīsies debesīs? vaicāja Rafa.

-   Ja kāds muļķis tos neatsauks atpakaļ. Kopš Dem­jurels lietojis veco maģiju, abās pasaulēs kaut kas vairs nav kārtībā. Bija laiki, kad seruvimu un cilvēku ceļi reti krustojās, tagad pasaules tiek lēnām saplūdinātas. Ābrams norādīja uz mirdzošo mākoni. Šis mākonis ir kā vārti starp debesīm un zemi. Tumsas radījumi, kas atraduši ceļu uz šo pasauli, ir jāaptur. Riatamuss gatavojas kaujai, un man jānogādā jūs drošībā.

Viņi uzkāpa pa trim pakāpieniem un nonāca pie lie­las ķieģeļu mājas zilajām durvīm. Tai bija trīs stāvi un pagrabs. Virs durvīm atradās izkārtne Džoabs Malberijs, sabiedriskais notārs. Ēkas pagrabā bija kurpnieka darbnīca. Pretī, ostas puses mājā, bija alus dzertuve. No tās šaura ieliņa veda tieši uz jūru.

Ābrams, stāvēdams uz apakšējā pakāpiena, noteica:

-   Vecajam Malberijam jūs varat uzticēties, viņš ir lāga dvēsele.