Ēnu pavēlnieks

-   Ceļotāji? Tas ir tik interesants jēdziens. Arī es reiz biju ceļotājs, redzēju daudzas lietas un dažādus ļaudis. Devos pat uz zemi, no kurienes esi tu, bet tas bija ļoti sen. Tagad es braucu tikai turp, kur man patiešām nepieciešams nokļūt. Man patīk vadīt laiku domājot. Atcerēties pagātni ir tik burvīgi! To darot, bieži vien var ieraudzīt ko tādu, kas savulaik palaists garām. Prāts spēj ietvert sevī visu, ko tu jebkad esi redzējis, saodis, sataustījis, pat domājis, bet dzīves gaitā daudz kas no tā ir aizmirsts. Vīrietis pārtrauca runāt un palūkojās apkārt. Es gudroju: ja varētu nodzīvot vai­rākus mūžus, vai tad mēs spētu atrast patiesību vitae veiktas, saprast, kāpēc mēs visi atrodamies šeit, vai arī to var sasniegt ar vienu nejaušu tikšanos.

-   Šķiet, ka jūs par mums zināt loti daudz, bet mēs par jums visai maz, ieminējās Rafa, ciešāk satvēris zem jakas paslēpto keruvimu.

-   Atvainojiet, iespēja labi parunāties un kopīgi paēst brokastis laikam atņēmusi man jebkādu pieklājību. Es esmu… vīrietis it kā domās meklēja vārdu, bet acis apskrēja telpu.

-Ābrams Rikardss, viņš noteica, izlasījis vārdu zīmē virs durvīm. Bet jūs varat mani saukt vienkārši par Ābramu.

-   Labi, Ābram, piebiedrojieties mums! Mums ir nauda brokastīm un kādu laiku nav bijis jēdzīgas sa­biedrības, Rafa noteica, sapratis, ka vīrietis neies prom, iekams nebūs paēdis.

Keita un Tomass paskatījās uz viņu, nezinādami, ko teikt. Abi saprata, ka šis cilvēks kaut kādā veidā zina par viņiem. Bērni nebija pārliecināti, vai to sūtījis Ria­tamuss vai arī tas ir kārtējais ienaidnieks, kas cenšas iespiesties viņu sabiedrībā, lai pēc tam nodotu Demju­relam un Pirateonam.

Ābrams Rikardss izskatījās no galvas līdz kājām džentlmenis, bet Tomass zināja, ka tas negarantē god­prātību. Demjurels arī izskatījās no galvas līdz kājām pēc mācītāja, bet viņš bija tik tālu no Dieva, cik vien cilvēks var būt. Ābrams noņēma cepuri un uzlika to uz galda. No virtuves iznāca sieviete un nolika viņiem priekšā ēdienu, joprojām skatīdamās grīdā.

Ābrams paņēma rokās maizi, salauza to un iedeva katram pa mazam gabalam.

-   Francijā, viņš teica, jaunākā mode ir iemērkt maizi šokolādē un ļaut tai sasūkties.

-   Kā jūs tik daudz par mums zināt, Ābram? Tomass jautāja.

-   Patiesībā es zinu visai maz. Tas, ka mēs satikā­mies, ir tikai nejaušība.

-   Vai jūsu draugs, kurš pazaudēja kazādas somu, zināja, kas to atradīs? Tomass iztaujāja.

-   Viņš man tikai pieteica: ja es kādu līdzīgu ieraugu, tad man jānoskaidro, kas ir šie cilvēki, pie kuriem tā atrodas, kurp viņi dodas, un jāpalīdz visā, ko tie dara, Ābrams klusu atteica.

-   Vai jūsu draugs pateica, kur var atrast tos, kuriem ir soma? vaicāja Rafa.

-   Nē, viņš man teica uzmeklēt viņus tur, kur tiem nepieciešama palīdzība, lai atrastu kuģi, un aizsargāt no briesmām, Ābrams atbildēja.

-   Vai jūsu draugam ir arī vārds? jautāja Keita, gri­bēdama viņu pieķert melos.

-   Viņam ir daudzi vārdi, pasaulei ir zināmi daži no tiem, citus viņš tur noslēpumā. Viņa vārds ir svarīgs, tomēr īstā nozīme ir tikai tam, vai mēs viņu pazīstam.

-   Kā tad to jūsu draūgu sauc? Keita jautāja vēl­reiz.

-   Es piesaucu viņu ik dienu un esmu saucis viņa vārdu, kad jūs vēl nebijāt dzimuši. Viņa vārds ir Riata­muss, un šo vārdu ļauj izrunāt tikai sirds ilgošanās. -

Viņš bridi klusēja. Diezgan spēlīšu šim rītam! Zinu, ka jūs man neuzticaties, un tikai laiks pierādīs, kas es esmu. Riatamuss atsūtīja mani, lai es jūs atrastu, un nu es esmu klāt. Esmu dabūjis jums vietu uz kuģa, kurš dodas uz Franciju. Jums nekavējoties jādodas prom šeit nav droši.

Vīrietis iebāza roku kabatā un paliecās uz priekšu.

-   Es jums parādīšu vienu lietu. Tā pierādīs, kas es esmu. Paskatieties uz šo!

Viņš atvēra plaukstu. Tajā bija tieši tāda pati kris­tāla ola, kādas viņi bija atraduši somā.

-   Zinu, ka tagad jūs sapratīsiet visu, ko es teicu. Mums jādodas prom, esmu apmeties netālu kādā mājā, un jums jānāk man līdzi.

Kad viņi piecēlās, Ābrams uzmeta uz galda piecus penijus. Keita ielika zelta monētas atpakaļ somā un pārmeta to pār plecu. Neviens nebija ievērojis telpā pieaugošo dūmu smaržu. Tā pinās viņiem ap kājām kā ziemas migla un tagad piepildīja telpu līdz pusei. Kad ceļotāji pagriezās, migla uzvilnīja uz augšu kā māko­nis. Vecie vīri biezajos dūmos nebija vairs saskatāmi. Draugi redzēja, kā mainās Ābrama sejas izteiksme.

-   Ātri! Ārā pa durvīm! Tā ir pūķa elpa. Tuvumā ir glašani. Ātri, bēgam!

Ābrams paķēra krēslu un meta to miglā. Vispirms viņi izdzirda no miglas kliedzienu un tad ieraudzīja, kā no telpas dziļumiem kā čūska paceļas figūra.

-    Nekur neej, Rafael, viņi pieder man! sacīja radī­jums.

-   Viņi pieder Riatamusam, atbildēja Ābrams.

-   Tad lai viņš pats ierodas tos aizstāvēt, ja ir tik drosmīgs, vai arī viņš joprojām savā vietā sūta tevi? Radījums novīpsnāja.

Dūmaka kļuva dziļāka un biezāka kā balta miglas sega. Drīz vien Keita neko vairs nevarēja saskatīt. Viņa pieķērās Tomasam pie rokas.

-   Keita, kristāli! Ābrams iesaucās. Met vienu no tiem pret sienu!