Ēnu pavēlnieks

telpas galā zem jumta dzegas meitene ieraudzīja ar ozolkoku apdarinātajā sienā mazu koka paneli, tieši tā, kā bija redzējusi vīzijā. Viņiem priekšā pavērās slepena eja, kura reiz tika izmantota, lai izvairītos no muitas vīriem. Tā veda no istabas tumsā.

-   Mēs nevaram tur iet, mums nav gaismas, Tomass iebilda, bet tikmēr ādas dūre parādījās vēl vienā cau­rumā.

Keita pastiepa uz priekšu kristālus.

-   Skaties, tie spīd! No šiem akmeņiem mums pietiks gaismas, lai redzētu ceļu.

Gaisma no kristāliem izgaismoja sejas. Tikmēr dur­vis sāka padoties glašanu triecieniem. No katra bel­ziena istaba nodrebēja, aizkrautās mēbeles pamazām Bīdljās uz priekšu un durvis vērās arvien plašāk.

-   Labāk iesim, citādi viņi mūs noķers! meitene iesaucās.

Ar beidzamo spērienu durvis padevās un barikāde sabruka. Divi glašani ielēca pāri gruvešiem istabā, ar acīm pārmeklēdami katru telpas stūri. Trijotni nekur neredzēja. Istaba bija tukša. Radījumi saskatījās. Garā­kais nometās uz grīdas un sāka ošņāties ar garo degunu, meklēdams pēdas.

Kristālu gaismā bija viegli virzīties uz priekšu pa zemo eju, kas, šķiet, bija iebūvēta mājas sienā. Skrie­dami viņi ievēroja durvis uz citām telpām un nolikta­vām, kas bija izcirstas grīdā, lai varētu paslēpt kontra­bandu. Eja veda arvien zemāk, līdz viņi sajuta spēcīgu sasmakuša ūdens un zemes dvaku. Gaiss tunelī kļuva aukstāks un arī mitrāks. Tunelis ievirzījās straumē ar seklu ūdeni; ik pēc desmit jardiem griestos bija ievie­toti metāla režģi. Viņi bija tikuši laukā no mājas. Caur metāla pārsegiem spīdēja mēness gaisma, un virs gal­vas bija dzirdamas balsis.

-    Ēdiet no šī, sacīja Pirateons, tad es zināšu, vai jūs patiesi esat ar mani.

-   Bet ko tas dos? viņi dzirdēja Demjurelu vaicājam neierasti nedrošā balsī.

-    Es sniegšu jums sapratni par to, kāda patiesībā ir šī pasaule, un uz visiem laikiem piesaistīšu jūs sev. Jūs taču vienmēr esat to vēlējušies, vai ne? Pirateons jau­tāja. Tu, lord Finestjēr, vari dabūt vēl vienu kumosu; neuztraucies, ābols nezaudēs savu spēku un te pietiks jums abiem.

Tad viņš pasmaidīja.

-   Ja jūs esat ēduši augli no šī koka, tad atpakaļceļa vairs nav, un, kad tie trīs būs miruši, sāksies uzbru­kums debesīm.

Demjurels paskatījās uz Finestjēru.

-   Neesmu īsti pārliecināts, vai tā ir pareizi. Esmu tikai cilvēciska būtne, un tās nav šīspasaules problē­mas.

Pēkšņi viņa pašapziņa aizplūda kā paisuma vilnis. Pirmoreiz dzīvē Demjurels sāka aptvert sekas tam, ko grasījās darīt. Finestjērs paķēra no koka ābolu un nokoda krietnu kumosu.

-   Redzi, nekas nenotiek, viņš noteica, čāpstinā­dams ar pilnu muti. Kāpēc uztraukties? Tas nenoda­rīs tev neko ļaunu. Mēs jau sen esam sevi pārdevuši, Demjurel. Pašlaik nav īstais brīdis bailēm un mazdūšī­bai. Nāc šurp, cilvēk, pasaule gaida!

Finestjērs pasniedza pusēsto ābolu Demjurelam, un abi redzēja, kā, nonākot citās rokās, auglis atkal kļuva vesels. Tas bija pilnīgi atjaunojies, neskarts. Demju­rels negribīgi iekoda ābolā. Ar katru nokosto kumosu pasaule mainījās. Mācītājs juta, kā viņa ķermenis aug. Koki mežā sveica ar savām šalkām; viņš gandrīz spēja saklausīt vārdus, ko tie teica. Katrs zars un lapa izska­tījās tā, it kā tie būtu dzīvas radības, un mirdzēja, kā viņš nekad agrāk nebija redzējis. Lapas vairs nebija pelēcīgi zaļas, kā bija ierasts, bet vizēja zilās un violetās ēnās, kas plivinājās mēness gaismā. Demjurelam gri­bējās saprast, ko koki saka, jo viņš zināja, ka tie vēlas viņam ko pateikt, pavēstīt kādu senu noslēpumu. Virs galvas riņķoja kaija, un Demjurels pievērsās debesīm. Tad viņš saprata, cik mazs patiesībā ir. Acīm pārslīdot katram spožumam, mācītājs juta, ka kļūst arvien ma­zāks. Arvien vairāk viņu pārņēma pilnīga vienotība ar visu apkārtējo. Demjurelam gribējās, lai šis mirklis turpinātos mūžīgi. Tieši to viņš bija meklējis, tas bija tuvu viņa dievam, un tagad viņš zināja tā vārdu… Pira­teons.

Pāri zālienam pūta maigs vējiņš. Ar katru elpas vilcienu zāle zem kājām kustējās un šūpojās. Demju­rels juta, ka pamazām saplūst ar visu dabu. Palūkojies apkārt, viņš ieskatījās acīs katram. Šoreiz viņš redzēja, kādu dzīvi katrs no tiem dzīvo, saskatīja visus viņu melus un to, kādi cilvēki tie patiesībā ir. Viņš redzēja katra netīro būtību no iekšpuses. Demjurels paskatījās uz viņu rokām šķita, ka tās mēness gaismā vizmo.

Lūk, ko nozīmē būt dzīvam, viņš noteica, un patiešām pazīt dzīvi.