Ēnu pavēlnieks

-   Es tikai ceru, ka Demjurels viņus nenoķers. Kad būsim šķērsojuši līci, apstāsimies un parādīsim tam vecajam žūpām ko tādu, par ko tas vēl ilgi varēs domāt, sacīja Kreins. Bet bērniem nāksies tikt prom pašiem.

"Magenta" ar katru vilni cēlās un krita. Vējš pūta burās un ātri nesa kuģi cauri viļņiem laukā līča ūdeņos. Augstu kalnā varēja saskatīt mācītājmuižas ugunis, bet tālu lejā alauna raktuvju dūmenis izvirda tumšus, kodīgus dūmus.

Kreins un Martins apstājās pie kajītes durvīm un nolūkojās uz mācītājmuižu. Sirdī Kreins zināja, ka tas, ko viņš grasās darīt, uz visiem laikiem padarīs viņu par izstumto. Viņš apzinājās arī to, ka, tiklīdz lielgabals izšaus, viņš būs nolemts, par to parūpēsies Ferels. "Tomēr," Kreins nodomāja, "gandarījums par to, ka šī māja tiks notriekta no klints, būs tā vērts, lai pavadītu atlikušo dzīvi tālu projām no šīs zemes. Tur būs citas ostas, citas pilsētas un varbūt, tikai varbūt, viņš atra­dīs to, ko meklē."

Kreins palūkojās apkārt. Vīri vilka virves un stūma lielgabalu uz vietu, kur tam jāatrodas.

-   Es gribu mūziku! Nekas nav labāks par dziesmu un lielgabala zalvēm. Kur ir Luboks un Finguss? Kreins uzsauca. Dabūjiet tos divus ērmus šurp! Es gribu mūziku!

Luboks un Finguss bija piedzērušies un, sēdēdami uz virvju rituļa, nelikās zinis par notiekošo. Lubokam pār kreiso plecu karājās bieza ādas siksna un pie kājām stāvēja lielas cūkādas bungas, kuras viņš bija nozadzis kādam dragūnam. Finguss turēja klēpī vecu vijoli, kas bija ielikta melnā samta somā. Izdzirduši kapteiņa klie­dzienu, abi pielēca uz nedrošajām kājām.

Finguss bija maza auguma vīrs tievām zirnekļveida kājām un garu degunu, viņa garās pēdas maisījās citiem pa kājām. Finguss izvilka no somas vijoli, pielika pie zoda un sāka spēlēt. Luboks satvēra bungas un sāka tās sist arvien ātrākā ritmā. Finguss spēlēja vijoli un dejoja, un daži no kuģa apkalpes sāka plaukšķināt. Pēkšņi Fingusam sametās kājas un viņš ietriecās kajītes durvīs, tad nokrita uz ceļiem, bet nepārtrauca Luboka bungu ātrajā ritmā spēlēt zemu, "piesmakušu" melodiju. Kad kuģis sašūpojās, Fingusu mētāja no vienas puses uz otru, bet viņš joprojām turpināja spēlēt. Melodija ska­nēja aizvien ātrāk un ātrāk. Daži no vīriem sāka dejot. Tie saķērās rokās un griezās, un griezās. Finguss dejoja pa klāju, cik vien ātri spēja. Kreins nenolaida acis no klints un mācītājmuižas augstu virs tās. Līdzās kuģim divi delfīni pāršķēla ūdens virsmu un palēcās gaisā.

Luboks sita bungas arvien skaļāk, un Finguss vilka ar lociņu pa stīgām arvien ātrāk. Pār klāju sāka šļakstī­ties ūdens, un ziemeļos cauri tumsai izlauzās mākoņa mirdzums. Vienā mirklī mūzika pēkšņi pārtrūka.

Sagatavojieties šaut! Kreins iesaucās, kad mācī­tājmuiža nonāca smagā lielgabala sasniedzamības zonā. Viņš gaidīja vilni, lai piegrieztu kuģa sānu tuvāk klintij. Kuģis viļņos sašķiebās.

-   Uguni!

Nakts gaisu piepildīja degoša pulvera dvaka. No liel­gabala melnajās debesīs izšāvās košsarkana dūmaka. Ar lielu rēkoņu lode lidoja pa gaisu uz savu mērķi. Tad mājas jumts ar negaidītu spēku uzsprāga gaisā, izsvaidīdams debesīs pelēkas šķēpeles. Zemē atbalsojās triecienvilnis.

-   Uguni! Kreins nokliedzās vēlreiz, kad apkalpe bija sagatavojusi otru lielgabalu.

Šāviens nogranda naktī kā neredzama dūre. Tas sagrāva mācītājmājas stūra sienu, un zemē nobruka ķieģeļi un akmeņi.

Atskanēja muskešu šāvieni, un klints virsotnē nosprakšķēja mazas dzirksteles.

-   Paņemiet musketes! Kreins pavēlēja. Viņš pagai­dīja vilni un tad vēlreiz uzsauca:

-   Uguni!

Vīri vēlreiz pielādēja pirmo lielgabalu un notē­mēja tieši uz mazo šāvēju grupiņu klintsgalā. Mēness un mākoņu ēnā Kreins redzēja, kā lode trāpa mērķī, pasviežot gaisā zemes kukuržņus. Šaušana mitējās.

-   Fingus, uzspēlē kaut ko jautru! Es gribu svinēt uzvaru, Kreins mierīgi noteica, ieiedams savā kajītē.

Apkalpe uzgavilēja, un Finguss bungu pavadībā uz­sāka citu melodiju.

Lielgabalu šāvieni atbalsojās pāri ielejai. Rafa Stre­goikas muižā pielēca no gultas un pieskrēja pie loga. Tālumā varēja redzēt dūmus un uguni, tumšā kalna galā kā sarkana svece kvēloja mācītājmuiža.

-   Ātri! viņš steidzīgi uzsauca Tomasam un Keitai. Demjurela māja deg!

Tomass negribīgi pamodās un piesteberēja pie loga, vilkdams līdzi Keitu. Bērni miegainām acīm vēroja priekšā pavērušos skatu.

-   Kas noticis? Keita jautāja.

-   Lai kas tas būtu, nedomāju, ka Demjurels jūtas apmierināts. Viņš meklēs mūs, un mēs viņa ērtību labad atrodamies tik tuvu, Rafa atbildēja.

-   Paskatieties! Tomass iesaucās, pēkšņi norādī­dams uz kaut ko dārzā.

Caur kokiem zālienā varēja redzēt garu, melnu, salī­kušu stāvu procesiju. Tie piegāja pie stāvā akmens un izveidoja tam apkārt apli.

Tomass pakāpās atpakaļ, lai nopūstu sveci, un tad piebiedrojās pārējiem.

-   Ko viņi dara? zēns jautāja, vērodams, kā mel­nie stāvi sadodas rokās un tad lēnām, roku rokā sāk virzīties apkārt akmenim pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam.

-   Tās ir raganas, Rafa atteica. Tās staigā pretēji saules gaitai un piesauc ļaunos spēkus.