Ēnu pavēlnieks

Viņš draudzīgi uzsmaidīja Keitai; acis sveces gaismā dzirkstīja. No mājas nāca kafijas un kanēļa smarža; Keita to reiz bija saodusi Grifa krogā pie Vitbijas tirgus laukuma. Viņa bija pagaršojusi no tēva krūzes, kad tas sēdēja un sarunājās ar saimnieku; dzēriens bija rūgts un pārkaisīts ar kādu pulveri, mutē palika apdegušu cepumu garša. Tajā dienā viņa bija iemīlējusies šajā spēcīgajā, aromātiskajā smaržā. Tā lika viņai domāt par tālām vietām, tā bija aizraujoša, skurbinoša un izsmal­cināta. Kafija bija dzēriens, kas domāts bagātajiem filozofiem, māksliniekiem -, un tā bija zelta vērtē. Šeit, Stregoikas muižā, kafijas smarža aicināja viņu iekšā, tā vēstīja par drošību un ērtībām un atņēma jebkādas bailes. Keita ieskatījās vīrietim acīs un saprata, ka ir atradusi cilvēku, kurš viņiem palīdzēs.

-   Pie vārtiem ir mani draugi. Mēs esam lielās nepa­tikšanās. Vai mēs nevarētu šo nakti pārlaist jūsu stallī? viņa, neko nedomādama, jautāja.

Meitene nevarēja vien beigt brīnīties, kāpēc durvis nav atvērusi saimniecības vadītāja vai kāds cits kalpo­tājs.

-   Protams, mana mīļā, nāc iekšā!

Tad saimnieks uzsauca Rafam un Tomasam:

-   Nāciet un piebiedrojieties savai draudzenei! Te ir vieta pie uguns un ēdiens uz plīts. Nāciet iekšā un sasildieties!

Vīrieša balss izklausījās draudzīga un mierinoša. Debesīs no rietumu puses sāka savilkties tumši mākoņi; tie virzījās uz uguns mākoņa pusi, gandrīz to aprijot.

Mēness pūlējās sniegt pasaulei gaismu, bet drīz vien debesis pārklāja bieza, tumša sega. Tomass negribīgi pamāja Rafam ar galvu, un abi piegāja pie namdurvīm. Viņus sagaidīja tas pats laipnais smaids, un, kad draugi iegāja mājā, saimnieks divreiz paspieda katram roku.

-   Laipni lūdzu Stregoikas muižā! Šīs ir bijušas ma­nas ģimenes mājas jau trīssimt gadu. Mani senči atce­ļoja šurp no kādas kalnu un mežu zemes tālu austru­mos, un kopš tā laika mēs esam šeit, viņš ātri stāstīja balsī, kas skanēja kā čīkstoši vārti. Arī mēs reiz bijām ciemiņi, un mūsu ģimene vienmēr laipni izturas pret svešiniekiem, kas klauvē pie vārtiem.

Saimnieks veda viesus pa lielu, krāšņu gaiteni.

-   Piedodiet, es neesmu nosaucis savu vārdu. Esmu lords Finestjērs. Un kas mums te atnācis? viņš jau­tāja, starojošā smaidā nozibinot baltos zobus.

Keita iepazīstināja ar pārējiem. Runādama viņa drebinājās, un uz grīdas pilēja nu jau kūstošie krusas graudi.

-   Labāk dosimies uz virtuvi, pirms neesam applū­duši, saimnieks ātri noteica. Tur ir uguns un silts ūdens, lai jūs varētu nomazgāties.

Lords paskatījās uz Rafu.

-   Nekad agrāk neesmu saticis kādu, kas līdzinātos tev; tu esi tālu braucis, un tev ir tik daudz, ko pastāstīt. Kad būsi nomazgājies un paēdis, mēs apsēdīsimies pie pavarda un tu man varēsi pastāstīt, no kurienes esi un ko šeit dari.

Finestjērs aizveda draugus uz virtuvi. Tā bija plaša telpa ar akmens sienām un lielu akmens pavardu cil­vēka augumā. Vidū spoži dega uguns, atmirdzot uz sienas un metot plašajā skurstenī dzirksteles, dūmus un liesmas.

-   Nostājieties pie uguns, tā jūs ātrāk sasilsiet, mudināja saimnieks.

Ceļotāji nostājās tik tuvu karstumam, cik vien varēja, lai neapdedzinātos. Drēbes, mitrumam iztvai­kojot, sāka kūpēt, un izskatījās, it kā tās atrastos virs uguns. Tomass raudzījās liesmās, kas sildīja viņam seju un ciešāk savilka ādu ap vaigiem. Viņš jutās izsalcis, mute bija izkaltusi, un kafijas smarža gandrīz reibināja. Dzēriens vārījās katlā, kas karājās uz pavarda uguns viņiem priekšā. Nokvēpušais katls ar biezo, melno šķid­rumu skaļi burbuļoja.

-   Man patīk, ja kafija pavārās, teica Finestjērs. Tas piešķir tai dūmu aromātu.

Saimnieks rosījās pa virtuvi, pārvietodams pannas un uzlikdams uz ozolkoka galda maizi. Likās, ka mui­žas lords darījis šādas lietas daudzreiz arī iepriekš. Kaut arī virtuve bija labi izslaucīta un skapīši tīri, nemanīja nekādas zīmes, ka mājā ir kalpotāji. Trīs cie­miņi pievērsa maz uzmanības tam, ko darīja saimnieks, ko viņš darījis iepriekš un kas varētu sekot.

Keita, raudzīdamās liesmās, iesnaudās. Liesmu mir­gošana ļāva prātam atstāt šo vietu un atrasties citā pasaulē. Sapnī viņa redzēja ielas un mājas; kādas lielas baznīcas smaile pacēlās un pazuda, kļūdama par kuģi ar piepūstām burām. Meitene turēja rokas pastieptas pret uguni un juta, kā augšup pa kājām ceļas miegs un padara nejutīgu katru muskuli.

-    Nāciet, sēdieties pie galda! aicināja sprigana balss aiz muguras. Nekā daudz man nav, bet ēdiens jūs uzmundrinās.

Finestjērs silti un draudzīgi smaidīja.

Uz galda stāvēja kukulis svaigas maizes, siers, āboli un auksta gaļa. Finestjērs lika galdā karsto kafi­jas trauku un četras tasītes. Tas bija kā rituāls. Viņš novietoja tasītes precīzā četrstūrī un tad katrā ielēja tumšo šķidrumu. Pusgaismā karstie tvaiki mutuļoja kā garaiņi, kas paceļas no raganas ķēķa. Sveces liesma baisi mirgoja, un, lejot kafiju, garaiņi vijās saimniekam ap rokām.

-   Vai tā ir kafija? Keita vaicāja, gribēdama par to pārliecināties.