Ēnu pavēlnieks

Demjurels aizgāja un atgriezās ar viskiju. Ferels pa­ņēma kausu ar brūno dzērienu un pacēla pie lūpām, norīdams šķidrumu.

-   Tas ir tik labs! teica radījums, cenzdamies runāt Ferela balsī.

-   Nebiju gadiem dzēris, tas piebilda, noslaucīdams piedurknē Ferela seju. Apsēdies, priesteri, man ir ziņa no kāda, kurš vēlas ar tevi runāt!

Demjurels apsēdās krēslā viņam pretī.

-   Redzu, ka notikušais negadījums nav nācis par labu jūsu Londonas manierēm. Esat tikpat uzpūtīgs kā vienmēr. No tā, ko teica jūsu vīri, es domāju, ka esat miris.

-   Drīz viņš tāds būs, dunamežs sacīja savā balsī. Un arī tu, ja neklausīsies, ko es saku. Tu esi atnesis šai pasaulei jaunu rītausmu un vai nu ar apzinātām pūlēm, vai savas stulbības dēļ esi ļāvis notikt kaut kam brīnišķīgam. Mēs esam iegājuši no Riatamusa laika Pirateona laikmetā.

-   Ferel, netaisi pekstiņus! Ko tu zini par Pirateonu? Kas tev par viņu stāstīja? Demjurels brīnījās.

-   Tavs draugs nespēj parunāt, dunamežs ķiķināja. Viņš ir pilnīgi iesprostots pats savā prātā. Es valkāju viņu kā mēteli, jāteic, ļoti novazātu mēteli.

-   Tad saki man, radījums, kas tev sakāms, un lien no viņa laukā! Demjurels uzrēca dunamežam.

-   Līst laukā? Tu izklausies gandrīz pēc priestera. Riatamusu es pazīstu, seruvimus arī, bet Demjurelam ir mazlietiņ varas, un to pašu viņam piešķīris tas, kurš valda pār pasauli. Tu esi tikai lelle. Dunamežs iesmē­jās. Es atnācu pēc keruvima. Man tas jāaiznes Pirateonam. Kur tas ir?

-   Tas ir tepat netālu, drošās rokās.

-   Tad dabū to man un es likšu tev mieru. Ir tādi mie­sas baudījumi, kas man patīk un ko es varu gūt, tikai staigājot Ferela zābakos.

Demjurels piecēlās no krēsla un piegāja pie loga. Viņš paskatījās ārā uz Beitaunu; mākoņa mirdzums bija spožāks nekā jebkad.

-   Tas nav tik vienkārši, kā tev liekas. Keruvims neatrodas šeit. Te to vienmēr var nozagt, tāpēc es to aiznesu pie lorda Finestjēra uz Stregoikas muižu. Viņš apsolīja par to parūpēties, un rīt es to no viņa paņemšu, klāstīja Demjurels, cerēdams, ka viņa meli netiks atklāti.

-   Tu iesi un izdarīsi to šodien, dunamežs izspļāva caur zobiem, gandrīz degdams dusmās pret Demjurelu.

Pirateons ieradīsies šonakt, un es negribu būt tas, kurš liek viņam gaidīt.

-    Tu neesi cilvēks. Kāds radījums tad tu esi? Dem­jurels jautāja, cenzdamies novērst uzmanību no tēmas par keruvimu.

-   No tiem, kas iet cauri laikam, nekad nemirst, bet nekad arī īsti nedzīvo. Esmu gars, kam patīk miesas un asiņu radītās ērtības. Ir tik brīnišķīgi spēt pieskar­ties, saost un izgaršot. Jūs, cilvēki, neapzināties, cik burvīgi radījumi esat, jums liekas, kas tas viss ir pats par sevi saprotams. Es to visu varu izjust tikai tad, kad iemājoju kādā nojums. Viņš apklusa un paskatījās uz Demjurelu. Un tu nekad neuzzināsi, cik apnicīga ir tāda dzīve.

-   Bet kas ir tavā varā? Demjurels jautāja.

-   Vai vara ir viss, par ko tu domā? Es atstāju varu citiem; viss, ko es vēlos, ir pieredzēt šīs pasaules brīnu­mus, ēst un dzert un… Radījums apklusa un, pagrie­zis Ferela galvu, ieklausījās. Man šķiet, tevi sauc tavs kalps.

-   Es neko nedzirdu, atteica Demjurels.

-   Viņš ir pagrabā, un es dzirdu viņu kliedzam. Do­māju, ka viņš nav tālu no nāves, mierīgi noteica dunamežs.

Demjurels izsteidzās no istabas, sekodams Ferelam, kurš cēlā gaitā soļoja pa gaiteni.

No pagraba puses nāca apslāpēti kliedzieni. Tas bija Bīdls. Dažos mirkļos Demjurels tika lejā pa kāpnēm un dauzījās pie aizslēgtajām pagraba durvīm.

-   Laid iekšā, kalps! Kas notiek? viņš kliedza, dau­zīdams durvis.

Atbildes nebija. No iekšpuses bija dzirdama tikai apslāpēta kunkstēšana.

Demjurels atspēra vaļā durvju slēdzeni un ielūkojās pagraba tumsā. Viņš juta, ka tur kopā ar Bīdlu atrodas vēl kāds. Viņš dzirdēja, ka tumsā vaid un sten Bīdls, bet juta, ka pavisam tuvu līdzās ir kaut kas vēl.

-   Nāc ārā, vai arī es izvilkšu zobenu un tad tu re­dzēsi! Demjurels meloja, cerēdams iebiedēt to, kas slēpās tumsā.

No tumsas lidoja brendija kaste un ietriecās vikāram krūtīs tā, ka viņš nokrita atmuguriski pie Ferela duna­meža kājām. Radījums mierīgi paskatījās uz viņu.

-   Ja es būtu tu, es tur iekšā neietu. Tu vienmēr vari dabūt citu kalpu, tas nemaz nav grūti.

-   Bet viņš var nomirt, atteica Demjurels, pielēcis kājās.

-   Tad labāk paņem manu zobenu. Radījums pa­sniedza Demjurelam rapieri. Esi uzmanīgs, tu vari sagriezties, viņš vēl izsmējīgi piebilda.

Demjurels nedroši iegāja piķa melnajā tumsā. Viņš dzirdēja pa kreisi šņukstam Bīdlu. Mācītājs skatījās apkārt, cenzdamies kaut ko ieraudzīt. Viņš zināja, ka priekšā atrodas durvis uz tuneli un apkārt gar sienām sakrautās kontrabandas kastes un mucas. Labajā pusē piepeši atskanēja ass troksnis, it kā kāds ar nagiem skrāpētos pa akmens sienu. No telpas stūra kā milzīgs kaķis izlēca kāda melna būtne. Tā saķēra Demjurelu un svieda pret zemi. Viņš atsitās pret akmens grīdu un izmeta no rokām zobenu, kas švīkstot griezās pa akmens plāksnēm, līdz nokrita telpas stūrī.