Ēnu pavēlnieks

Keita piebikstīja Tomasam pie pleca un parādīja uz vīrieti.

-   Ko darīsim? viņa jautāja.

Viņi apstājās un sapulcējās kopā. Rafa atbildēja:

-   Turpināsim iet; izskatās, ka tas ir gans. Tomas, turi rokā zobenu. Ja viņš ir kas vairāk nekā cilvēks, cērt, un tad bēgsim. Keita, ej visu laiku mums pa priekšu un neatpaliec!

Vīrietis apstājās un apsēdās uz nokrituša koka stumbra, kas gulēja pāri garam grāvim. Grāvis stiepās gar takas malu. Svešais bija noņēmis no pleca somu un ielicis to klēpī. Viņam bija brūna, saulē iedegusi sejas āda. Ar labo roku cilvēks noslaucīja no pieres sviedrus.

-   Nekautrējieties! svešinieks viņiem uzsauca. Man nepatīk, ja kāds seko. Nekad nevar zināt, kas tev iet pa pēdām.

Tomass centās noslēpt zobenu aiz muguras, negri­bēdams, lai vīrietis to ierauga.

-   Kādu dienu tev to var ievajadzēties, puis, nevajag to no manis slēpt! vīrietis iesaucās. Nāciet šurp un piebiedrojieties man! Man ir svaiga maize un sālīta zivs jūs varat ēst, cik vien gribat.

Izsalkums skubināja Tomasu pagriezties pret pārē­jiem un pamāt, lai tie viņam seko. Bērni piesardzīgi pie­tuvojās svešajam vīrietim. Keita atspiedās pret koku, un Tomass nostājās divu roku garuma attālumā, stin­gri turēdams rokā zobenu.

-   Izskatās, ka jūs visi trīs esat izsalkuši, noteica vīrs. Nāciet, ņemiet maizi!

Svešinieks saņēma maizes kukuli ar lielajām, spē­cīgajām plaukstām un pārlauza to uz četrām daļām, pasniegdams gabalu katram no viņiem un paturēdams vienu sev.

-   Vai gribat zivi? Tā ir krietni sažāvēta un garšo pēc ādas, bet es zinu, ka tā nāk par labu.

Vīrietis piedāvāja draugiem mazus gabaliņus brūnas, izkaltētas zivs. Zivs gaļa turējās pie tumšas, sačervelējušās ādas un oda pēc ozola skaidām. Tomass paņēma pilnu sauju un kāri sabāza mutē. Kopā ar kumosu mai­zes zivs veidoja lielisku dūmainas garšas ēdienu, kas ar katru kumosu izplatīja degošas malkas, rauga un zivs aromātu.

-   Jūs visi izskatāties izsalkuši. Droši vien esat mēro­juši tālu ceļu, noteica vīrs. Viņš palūkojās uz Rafu. Spriežot pēc izskata, tu esi ceļojis vistālāk. Necerēju šai pusē ieraudzīt kādu, kas līdzinās tev.

Viņš apstājās un gaidīja, kad Rafa atbildēs. Šajā cilvēkā bija kaut kas pazīstams, un tas nodarbināja Tomasa domas. Viņš zināja, ka ir redzējis to jau agrāk, bet nevarēja atcerēties, kur un kad.

-   Vai jūs esat no šīs puses? Tomass pavaicāja. Ne­varu atcerēties, ka mēs būtu tikušies, tomēr liekas, ka jūs pazīstu.

-    Esmu gans un atnācu sameklēt dažas no savām aitām, kuras ir apmaldījušās. Tu esi mani agrāk redzē­jis. Tu esi Tomass Beriks, tavs tēvs bija zvejnieks. Un tu, meitēn, esi Keita Kolgena, muitas vīra meita. Redziet, es jūs abus pazīstu ļoti labi. Kurp jūs ejat?

-   Mēs ejam uz drauga māju, Tomass izvairīgi atbil­dēja.

-   Vienīgais cilvēks šajā apvidū, kuru es sev izvēlētos par draugu, ir Rūbens no Bubuļu dzirnavām. Viņš man ir labs draugs, vīrs, kuram var uzticēties. Es pazīstu Rūbenu kopš mazotnes, klāstīja vīrietis.

Keita palūkojās aitu gana sejā; viņš izskatījās ne vai­rāk kā trīsdesmit gadu vecs. Viņam bija jaunas acis, kas tumšajā, saules un vēju aprautajā sejā kvēloja koši zilas.

-   Viņš ir pārjums divreiz vecāks kā gan jūs varējāt viņu pazīt bērnībā?

-    Redzi, Keita, gans skaidroja, kā teica tava vecā­māte, kad nomira tavs brālis: cilvēku padara bagātu ne jau nodzīvotā mūža garums vai karaļu zelts, bet gan mīlestības daudzums, ko viņš ieguvis dzīves ceļā.

Šķita, it kā Keitu būtu ķēris pēkšņs trieciens. Viņa nodrebēja un atkrita pret koka stumbru, pārsteigumā elsodama. Tieši tādus vārdus bija teikusi viņas vecā­māte katru vakaru, pirms Keita devās gulēt. Tie arī bija pēdējie vārdi, kurus viņa izrunāja šajā pasaulē. Tie bija personiski vārdi, kas pauda mīlestību, vārdi, kuri aizdzina nakts bailes un kurus Keita bija atkārtojusi vēl un vēlreiz kā lūgšanu. Šis cilvēks nekādi nevarēja tos zināt. Meitenei likās, ka viņš ir tos nozadzis, slepus ielauzies visdārgākajos viņas dzīves mirkļos. Un tomēr tie sniedza to pašu saldo mīlestības izjūtu un sasildīja sirdi tāpat kā agrāk.

-   Kā jūs zināt? meitene nočukstēja.

Tomass un Rafa paskatījās uz Keitu, bet neuztvēra teiktā nozīmīgumu.

-   Kā tad ar jūsu ceļojumu? Vai Rūbens grasās jums palīdzēt?

-   Kā jūs pazīstat Rūbenu? Jūs nevarat būt vecāks par viņu, ierunājās Tomass.

-   Es zinu daudz ko par to, kas notiek šai pusē. Jāie­klausās tikai vējā vai jāpastāv mierīgi mežā, un tu dzir­dēsi balsis. No manis neko nevar noslēpt.

Tomass ieskatījās vīram sejā, zinādams, ka ir rau­dzījies tajā jau agrāk.

-    Un kā ir ar tevi, Tomas: kad tu iemācīsies peldēt? Tu nevari vienmēr paļauties uz savu laimes krekliņu, ko nēsā līdzi, vai uz šo puisi ka viņš tevi izvilks laukā, ja tu vēl kādreiz iekritīsi jūrā.

Tomass apmulsis paskatījās uz Rafu.

-    Manā ģimenē neviens nav peldējis. Ir jāuzticas laivai. Kā jūs zināt, ka Rafa izvilka mani no jūras? Vai jūs bijāt tas, kurš mani tur iegrūda? Tomass dusmīgi jautāja.