Ēnu pavēlnieks

Glašans iesmējās un iecirta Ferelam pliķi.

-   Cilvēciskās būtnes, cilvēciskie mēsli! tas norūca caur zelta zobiem. Cik nožēlojami! Tikai paskaties uz sevi: tevi posta tava alkatība un baudkāre, tu esi tik apmulsis, ka nejūti pats savu sirdi. Katru dienu tu vergo īpašumu dēļ, kuri neko nenozīmē, un beigās tas viss tev jāatstāj, kad tevi maigi noskūpstīs un sauks pie savām krūtīm nāve.

Radījums saņēma Ferelu aiz ausīm un nolūkojās vinā savām kaka acīm.

-   Tu, mans draugs, tiksi izmantots kam labākam. Glašans noklikšķināja savus garos, tievos pirkstus, un parādījās maza, tupoša dunameža figūra, kas, satraukti lēkājot, kārpījās kā meža cūka.

Mierā, drīz viņš būs tavs, glašans uzsauca dunamežam, kurš elsoja gaidās. Izbaudīsim to, ko grasāmies darīt. Nesteidzināsim kapteini Ferelu, viņš gribēs visu redzēt.

To teicis, glašans atkāpās un pamāja dunamežam paieties uz priekšu. Pirms Ferels paspēja iekliegties, dunamežs jau atradās viņa ķermenī, aizžņaudzot tam elpu. Kad radījums viņā izpletās, Ferelu pārņēma viņa elpas smirdoņa.

21 Kuplais ozols

Gaisma no sārtā mākoņa ielauzās meža dziļumos, piešķirot nokritušajām lapām, kas klāja zemi, savādu mirdzumu. Tas sasvītroja krustu šķērsu ēnaino meža grīdu, tā ka izskatījās mežs cīnās pretī saulei, cenšoties mest pēc iespējas melnākas ēnas.

Tomass, Keita un Rafa gāja pa taku, un vienīgā skaņa bija sauso lapu čaukstēšana zem kājām. Tomass turēja rokā zobenu, bet Rafa cieši zem jakas bija pie­spiedis pie krūtīm keruvimu. Viņš juta, ka šī izglābša­nās bijusi pārāk viegla tā bija iekritusi viņam rokās bez cīņas; spēki, kas gribēja iegūt keruvima varu, bija to atdevuši bez izlietas asins lāses.

Keita uzmanīgi lūkojās starp kokiem, cenzdamās ievērot mazāko zīmi, kas varētu liecināt par radīju­miem, kuri bija viņus vajājuši uz šīs takas agrāk. Viņi pagāja garām kokam, kur bija uzbrucis varigals. Vietā, kur tas bija mēģinājis nogalināt Tomasu, bet netrāpī­jis un iecirtis koka mizā, bija redzamas dziļas zobena pēdas. Koks bija sācis pūt, miza pārvērtusies mīkstā masā, kas sūcās no cirtiena vietas, izplatoties kā gangrēna. Koks nokarājās, un izskatījās, it kā tas, puvei izplatoties cauri katrai šķiedrai, lēnām izkūst. Gaisu pildīja indīga smaka. Gājēji aizklāja muti ar rokām un ātri pasteidzās garām.

-   Tas varēji būt tu, Keita sacīja Tomasam.

-   Laikam zobena metālā ir kaut kas indīgs, Tomass atbildēja, palūkodamies uz ieroci, un viņam gribējās to aizsviest prom, it kā tam būtu spēks, kura daļa nebūtu viņš pats.

-   Tas ir radījums, kas nes sevī ļaunumu, noteica Rafa. Kur ir dzīvība, tas atnes nāvi, kur ir augšana, rodas trūdēšana, un tur, kur ir gaisma, tas ienes tumsu. Tas ir Pirateona atspulgs. Šie radījumi spēj darīt tikai to, ko viņš vēlas.

-   Un kā tad ar Demjurelu? Viņš domā, ka valda pār tiem, ieminējās Tomass.

-   Tie ir viņam aizdoti. Vikārs var tos izmantot, bet tie viņam nepieder. Demjurels maldina sevi, ka viņam piemīt vara, bet īstenībā viņš ir tikai lelle. Cilvēki, kuri izmanto šos spēkus, nekad īsti neizprot, kāda enerģija patiesībā aiz tiem stāv, skaidroja Rafa. Viņi domā, ka ir kungi, bet īstenībā ir vergi. Pirateons dod tiem, ko tie vēlas… kamēr pats to grib.

-   Bet es domāju, ka Demjurels kalpo Dievam! iejau­cās Keita. Kā viņš var to visu atstāt novārtā?

-   Tas ir tik viegli! Daudzi cilvēki sāk uz pareizās takas, bet tad viņu sirdīs sāk gruzdēt alkatība vai skau­dība. Drīz vien virsroku gūst pasaulīgās lietas un šie cilvēki nonāk tālu no visa, ko reiz sākuši. Vara vienmēr ir bijusi pieprasītāka par mīlestību, un tomēr patiesu spēku mēs rodam tad, kad ir kāds, kurš spēj sniegt mums īstu mīlestību. Pie tās mums jāpaliek ar visu sirdi.

Tomass soļodams klausījās Rafā. Taka izveda cauri mežam, un atklājās skats uz līci. Zēns saprata, ka viņam priekšā paveras jauna nākotne. Atpakaļceļa, vecās dzī­ves vairs nebūs. Tomass zināja, lai kas arī notiktu, dzīve aizvedīs viņu no šīs vietas prom. Skatoties pāri jūrai uz Beitaunu, šķita, ka ainava ir mainījusies. Viņš nevarēja pateikt, vai tas ir savādās mākoņa gaismas dēļ vai arī viņam bija atvērušās acis un viņš redzēja visu jaunā gaismā. Zēnu pārņēma gan skumjas, gan sajūsma. Likās, it kā viņš mainītos, augtu un kļūtu par vīrieti. Tomass satvēra zobenu, cenzdamies izprast visu, ko redzēja. Dienasgaismā un klajā vietā tumsas pasaule likās tik tāla, un tomēr viņš zināja, ka aiz gais­mas plīvura vēl aizvien uzglūn spēki, kas tiecas viņu iznīcināt, gaida īsto brīdi, lai uzbruktu.

Meža taka ievijās mazā ielejā; kupls ozols bija izple­tis savus zarus kā lielas gotiskas katedrāles jumtu.

Keita pirmā ieraudzīja kādu cilvēku. Likās, it kā tas būtu uzradies no nekurienes. Tas lēnām, noliektu galvu gāja viņiem pa priekšu. Labajā rokā vīrietis turēja garu gana nūju un pār plecu 'bija pārmetis kazādas somu. Liela filca cepure nosedza melno matu šķipsnas, kas garās cirtās krita pāri mugurai un netīrajiem, pelēka­jiem svārkiem ar dzeltenu apmali. Apģērbs bija viņam acīm redzami par lielu.