Ēnu pavēlnieks

-   Tu esi tāds pats kā tavs vecvectēvs, arī viņš ātri iekarsa. Pirms nāves viņš mani pazina, pasauca mani, un es biju kopā ar viņu… Tev ir Beriku raksturs.

-   Kā viņš varēja jūs pasaukt? Viņš atradās des­mitiem jūdžu tālu jūrā, vētrā. Viņu vispār neatrada, atveda atpakaļ tikai tukšo laivu. Tomass bija ļoti dusmīgs.

Likās, it kā šis cilvēks spētu paņemt no katra dzīves kādu momentu un ar to ķircināt.

Rafa, noskatīdamies uz svešo vīru, neko neteica. Arī viņš tajā saskatīja kaut ko pazīstamu, kādu, kuru bija redzējis iepriekš vai arī kura balsi bija dzirdējis. Vīrie­tim bija tumša ādas krāsa, kas likās iedegusi, gadiem strādājot saulē. Ap acīm tam vīdēja neskaitāms dau­dzums krunciņu. Tās liecināja, ka viņš ir stundām smē­jies. Sejā staroja atklāts smaids. Runājot mirdzēja spoži baltie zobi.

Vīrietis nolauza vēl vienu gabalu maizes un sniedza Rafam.

-   Tu izskaties izsalcis un atrodies tālu no mājām. Tas, kas tevi atvedis uz šejieni, droši vien ir kas ļoti svarīgs.

-   Tas ir daudz svarīgāk, nekā daudzi cilvēki vispār spēj iedomāties un saprast, Rafa atbildēja.

Gans iesmējās.

-   Tu vēlies kalpot savam kungam no visas sirds, vai ne? Svešais palūkojās uz Rafu, kurš sakārtoja jaku virs keruvima. Kas tev tur ir?

-   Nekas, Rafa atcirta un ātri atkāpās. Nekas svarīgs.

Gaismā uzplaiksnīja keruvima pērļu acis.

-   Un tas ir tavs guvums? jautāja vīrietis.

-   Mans guvums ir vairāk vērts par šo. Rafa atkā­pās vēl vienu soli.

-   Vai tu baidies, ka es varētu to atņemt kā vienkāršs zaglis? Man pieder lopi tūkstoš kalnos. Pat Zālamanam visā viņa godībā nebija tādu bagātību, kādas pieder man.

-   Zālamanam? Rafa uzmeta vīrietim skatienu, domādams, ka ir pārklausījies.

-   Zālamanam, vīrietis ātri atkārtoja. Lielajam karalim, kurš uzcēla templi, lai novietotu tajā to, kas tev rokā.

Rafa nespēja noslēpt pārsteigumu.

Svešais turpināja:

-   Tu pazīsti Zālamanu, bet tavi ļaudis ir novērsušies no viņa. Tavs uzdevums ir saglabāt pasaulei statueti, kura tagad ir pie tevis. Tu darīji labi, ka izglābi keru­vimu no tiem, kuri to izmantotu ļaunos nolūkos.

Rafa, Tomass un Keita raudzījās uz vīrieti. Likās, ka šajā mirklī viņi visi pēkšņi saprata, ka tiem līdzās atrodas vīrs, kurš ir varens un spēcīgs, tikai atnācis pie viņiem nabaga gana skrandās.

-   Tu esi… Tomass tikko spēja parunāt.

-   ES ESMU, KAS ES ESMU. Tas ir viss, kas jums jāzina. Jums ātri jātiek no šejienes prom. Neejiet uz dzirnavām! Dodieties uz jūras ostu ziemeļos, tur jūs ieraudzīsiet klints galā baznīcu. Ejiet turp! Ir svarīgi, lai jūs tur ierastos rīt līdz pusnaktij. Pilsētā jūs sastap­siet cilvēku, kas mani pazīst, un tas jūs nogādās uz kuģa, kurš dodas uz Franciju. Uzticieties man; kad būs nepieciešams, es aizsūtīšu seruvimus.

Zeme vietā, kur stāvēja vīrs, sāka mirdzēt, viņa drē­bes mainījās, skatiens kļuva maigāks, un viņš pasmai­dīja.

-   Es vienmēr būšu kopā ar jums, līdz pat laika galam, tas noteica, stāvēdams zeltītas gaismas ietvarā, kas virmoja kā miljoniem sīku stiegriņu.

No nekurienes sāka pūst spēcīgs jūras vējš. Mežā koki triecās cits pret citu un pa gaisu lidoja koka gabali un zari. Virpuļojošais vējš pacēla no zemes sausās lapas un grieza tās riņķī, veidojot lielu, necaurredzamu mutuli brūnā, sarkanā un zaļā krāsā. Lapas sitās sejās; Tomass sarāvās tik maziņš, cik vien varēja, un saritinā­jās zemē. Rafa un Keita saspiedās kopā spraugā starp koka stumbru un lapām klāto zemi.

Visapkārt viss krakšķēja un lūza. Klajumā atbalso­jās zaru trīšanās pret stumbriem. Starp augstākajiem koku zariem šaudījās zilas un sarkanas uguns mēles. Ietriecoties zaros, tās dzirksteļoja. No niknā virpuļvēja radītā trokšņa, liesmām un lūstošajiem zariem vai ausis plīsa.

Tomass pacēla skatienu; viņam sejā iešķīda zeme un iesitās koka miza. Zēns mēģināja paskatīties uz vīru, kurš stāvēja virpuļa centrā, pilnīgi pārveidojies. Viņš vairs nebija tērpies gana drānās. Tā apģērbs mirdzēja spožā sudrabā, bet seja spīdēja kā pati saule. Vienā mirklī cilvēks bija pazudis, un palika tikai pret koku atslietā kazādas soma. Bija iestājies absolūts klusums, pilnīgs miers.

Rafa pirmais izlīda no patvēruma zem koka stum­bra. Viņš izrakās no lapām un zariem, ko virpulis bija sakrāvis tam virsū. Keita rausās laukā, tverdama gaisu. Tomass gulēja ar seju uz zemes, pārklājis galvu rokām, lai pasargātos no vēja radītā trokšņa. Zēns pierausās uz ceļgaliem un paskatījās uz Rafu un Keitu.

-   Vai tas bija… Viņš nespēja pabeigt teikumu.

-   Tas bija Riatamuss, es vienkārši zinu, ka tas bija viņš, trīcošā balsī atbildēja Rafa, nespēdams atgūties no piedzīvotā.

-    Kā tu vari būt tik pārliecināts? Tas varēja būt arī kāds no tiem radījumiem, tikai citā veidolā, ieminē­jās Keita, izvilkdama no matiem sausās lapas. Viņš varēja mūs ar šo vētru nogalināt. Kur viņš ir tagad? Kā tu vari zināt, ka tas bija viņš?

-   Es vienkārši zinu, un nejautā man, kā. To pierā­dīja viņa balss, kaut kas viņa acīs, tas, cik daudz viņš par mums zināja, Rafa atbildēja.