Ēnu pavēlnieks

Ferels, stāvēdams durvīs drošā attālumā, redzēja, kā radījums saķer Demjurelu aiz galvas un paceļ gaisā. Tumsā iemirdzējās briesmoņa kaķa acis. Pēkšņi mācī­tājs satvēra rēgu un mēģināja to atgrūst. Bet tas uzmeta viņu gaisā, un Demjurels ietriecās durvīs. Pagraba metāla durvis atsprāga vaļā, un radījums bija prom. Tā skrejošie soļi atbalsojās tuneļa mitrajā tumsā.

Taka, kas veda uz Vitbiju, izlīkumoja no meža drošī­bas Baltās noras klajumā. Pakļauti visiem dabas spēkiem un cīnīdamies ar vēju, ceļotāji vilkās pa taku starp bie­ziem viršu kumšķiem kā nogurušas aitas nodurtām gal­vām. Dziestošajā pēcpusdienas saulē gaisma no mākoņa, kas no jūras pacēlās austrumos, šķita vēl spožāka.

Dziļi lejā, tuvu klints malai, varēja redzēt Beitaunu. Gar nogruvuma drupām skalojās paisuma viļņi. Līcī bija redzams atiešanai gatavs kuģis. Katrā no tā trim mastiem vīdēja laterna. Tās mirgoja melnajā jūrā kā trīs zvaigznes.

Tad piepeši skaidrās rietumu debesis pāršķēla pēk­šņa un spēcīga vētra ar lieliem, baltiem krusas grau­diem. Tie triecās zemē, sašķīzdami pret akmeņiem un dauzīdami viršus kā lielas, baltas olas. Varēja dzirdēt, kā tie dārdina koku zaros un atlec no takas. Krusa apbēra trīs gājējus un notrieca Tomasu zemē.

Keita un Rafa piecēla viņu kājās un aizvilka liela akmens pavēnī. Tur draugi saspiedās kopā, ar jakām pārklādami galvas, lai izsargātos no ledainajiem belzie­niem, bet vētra tikmēr kļuva arvien spēcīgāka.

Mums jātiek prom no šīs noras, Keita kliedza, cenzdamās, lai viņas balss vētras troksnī un krusas dārdoņā būtu saklausāma. Ielejā ir kāda māja, es redzu gaismas… mēs varam patverties šķūnī… mēs nekādi nevaram nokļūt Vitbijā, līdz iestāsies tumsa.

Viņi skrēja pa taku prom no klajuma, paturēdami redzeslokā mājas ugunis. Tomass juta arvien pieau­gošu nemieru. Viņš reiz bija apmeklējis šo māju agrā bērnībā. Tā bija lorda Finestjēra māja.

Kad ceļotāji gandrīz bija sasnieguši Stregoikas mui­žas ieeju, debesis noskaidrojās un dīvainais mākonis uzmirdzēja spožāk par mēnesi. Tā bija skaista, liela un vienlaikus biedējoša māja ar septiņiem augstiem skur­steņiem, kas sniedzās nakts debesīs. No katra izplūda dūmu strūkliņa, un izbūves logā, kas pavērās uz dārza zālienu, dega sarkana svece. Viena zāliena centrā stā­vēja augsts akmens, kurš izskatījās tā, it kā būtu izlau­zis sev ceļu cauri zemei divu cilvēku augumā. Tas slējās kā sena kolonna, aizmirstu cilvēku, aizmirstu mērķu zīme.

Māja bija celta no šķeltiem akmeņiem, un no malas izskatījās, ka trīs mājas savienotas vienā, veiksmīgas paaudzes paplašinājušas ēku atbilstoši savai bagātībai. No trim pusēm māju ieskāva koki, bet uz austrumiem pavērās skats uz jūru un noru. No ārdurvīm bija pil­nībā redzama mācītājmuiža un raktuves piecas jūdzes uz dienvidiem. Dārzs bija piesvaidīts ar baltiem, kūs­tošiem krusas akmeņiem. Valdīja baiss klusums, nebija dzirdamas pat putnu dziesmas. Mākoņa mirdzums bija kļuvis no sarkana par drūmi zaļu; un uz dienvidiem, tālu jūrā, pāri apvārsnim lūkojās pilns mēness. Kad viņi piegāja pie durvīm, Tomass pavilka Rafu aiz pie­durknes.

-   Nezinu, vai mēs darām pareizi. Tēvs man stāstīja par šo māju. Viņš teica, ka šī nav laba vieta. Tad Tomass pievērsās Keitai. Tu taču to zini, Keita, vai ne?

-   Viss, ko es vēlos zināt, ir saistīts ar siltu gultu. Mums tikai jāpalūdz atļauja pārgulēt staļļos, un no rīta dosimies uz Vitbiju, meitene vēsi atbildēja.

-   Mums vajadzēja darīt, kā teica Kreins, doties pie Rūbena un vēlāk uz kuģi. Tad tas viss būtu jau galā un mēs būtu no šejienes prom. Tomass sāka šaubīties, vai Riatamuss vispār parādījies. Varbūt viņus bija izjo­kojis kāds meža gars. Vai arī tas viss bija tikai sapnis. Man ir slikta priekšnojauta, Keita. Mēs paliksim pie vārtiem, bet tu aizej un palūdz šim lordam, vai mēs varam apmesties stallī.

Tomass un Rafa piegāja pie vārtiem. Rafa pielie­cās pie akmens vārtu staba, un šķita, ka viņš kaut ko noslēpj sausās akmens sienas spraugā. Keita devās pie lielajām koka durvīm, kas aizsargāja ieeju Stregoikas muižā. Tās bija divreiz augstākas un četrreiz platākas par viņas augumu un bija apsistas ar lielām, melnām naglām, kas iedzītas dziļi kokā. Durvīm bija misiņa rokturis, ievietots durvju vidū rokas augstumā, un liels klauvēklis kazas galvas formā.

Keita pastiepās, lai aizsniegtu klauvēkli, un, pāršķe­ļot klusumu, trīs reizes skaļi pieklauvēja. Tad viņa gai­dīja. Drīz vien uz akmens plākšņu grīdas noklaudzēja smagi soļi. Durvis lēnām atvērās, un meitenes priekšā nostājās maza auguma vīrietis ar sarkanu seju, baltām ūsām un ārkārtīgi platu, draudzīgu smaidu. Viņš bija ģērbies modernās biksēs līdz ceļiem, sarkanā medību žaketē un jātnieka zābakos.

-   Ak kungs! Ko tu dari ārā tādā naktī? viņš teica siltā balsī. Nāc iekšā, citādi aiziesi bojā.