Ēnu pavēlnieks

-   Jā, manu meitiņ, baidos, ka esmu kļuvis no tās gluži vai atkarīgs. Kafija, šokolāde un palaikam kāda glāze vīna ir viss, ko varu saukt par saviem grēkiem, viņš noteica, apsēzdamies pie galda.

-   Kungs, sacīja Rafa, negribu būt nepieklājīgs, bet es nevēlos šo dzērienu. Man nepatīk tā iedarbība.

-   Gudrs cilvēks vienmēr zina, ko viņam vajag, Finestjērs īsi atteica, bet viņš nekad neuzspiež savu viedokli citiem.

Vīrietis pasmaidīja caur zobiem, pastumdams tasī­tes Keitai un Tomasam.

-   Esmu pārliecināts, ka jūs abi gribēsiet pagaršot šo brīnišķīgo eliksīru, vai ne?

Brīdi klusējis, viņš apvaicājās:

-   Kas atvedis jūs uz Stregoikas muižu?

Tomass paņēma tasīti un apsēdās krēslā ar augstu atzveltni. Zēns nekad nebija bijis liels runātājs, bet uguns siltums un karstā, stiprā kafija darīja savu. Ar Finestjēru viņš jutās labi, gandrīz kā mājās. Bailes bija rimušas, un tās tagad bija aizstājusi izmisīga dziņa dalīties visā notikušajā ar kādu, kas vēlas klausīties. Viņš nejuta, ka Rafa kļūst nemierīgs.

Nākamās desmit minūtes Tomass stāstīja Finestjēram par viņu piedzīvojumiem, sākot no tā brīža, kad viņi iegāja tunelī, par keruvimu, izglābšanos, ceļo­jumu pa norām.

-   Ak kungs! izsaucās Finestjērs. Un tas viss notika tik tuvu manām mājām! Kur keruvims ir tagad?

-   Tas ir pazudis, iejaucās Rafa, pirms pārējie paspēja atbildēt. Droši vien izkritis norā. Kad bijām pie vār­tiem, es pārbaudīju jaku, un tā tur nebija. Kad dosi­mies no šejienes prom, atgriezīsimies un to atradīsim.

-   Tu neko neteici, Keita asi pārmeta.

-   Vēl nebija tādas iespējas, Rafa atbildēja.

-   Nu, tādu lietu nevajadzētu pazaudēt uz ilgu laiku. Jūs taču negribēsiet, lai tik spēcīgs priekšmets atkal nonāk nepareizajās rokās. Finestjērs paplikšķināja Tomasam pa muguru. Tu esi drosmīgs puisis. Jums visiem vajadzētu pagulēt. Nevar būt nekādas runas par gulēšanu stallī, jūs varat apmesties kalpotāju istabā mājas augšstāvā. Mājā esmu viens pats. Skumji, bet neviens negrib pie manis palikt. Visi saka, ka tiem nepatīk māja. Nāciet, paņemiet līdzi sveci un ēdienu, un es parādīšu jums istabu. Gaidot jūs, es iekūru uguni… Finestjērs aprāvās, it kā būtu pateicis par daudz, piecē­lās no galda un pamāja, lai ciemiņi viņam seko.

Viņi izgāja no siltās virtuves ledaini aukstajās kāp­nēs, kas veda uz bēniņstāvu. Ikvienā kāpņu laukumiņā bija durvis uz šī stāva istabām ar atslēgu katrā slē­dzenē. Finestjērs veda ciemiņus arvien augstāk, līdz viņi nonāca pie jumta dzegas. Vējš grabinājās akmens plāksnēs un pūta cauri balti nomazgātajiem griestiem garā, šaurā istabā, kas bija kalpotāju miteklis. Pusi telpas aizņēma četras gultas, atstājot maz vietas staigā­šanai. Koka grīdu klāja liels paklājs, un mazajā kamīnā spoži dega uguns.

-   Jūtieties kā mājās! Tagad es jūs atstāšu. Tiksimies no rīta! Finestjērs noteica, atkāpdamies pie durvīm. Neuztraucieties par trokšņiem, kurus jūs varētu dzir­dēt. Ārā vienmēr ir pūces un lapsas, un dažreiz tās izklausās gluži kā cilvēki. Šī māja dārd un vaid, bet tas nenozīmē kaut ko sliktu.

Pēc mirkļa viņš piebilda:

-   Un labāk palieciet savā istabā. Es jūsu vietā nestai­gātu pa koridoriem. Man galīgi nepatiktu, ja ar jums kas notiktu.

To teicis, viņš pieklājīgi palocījās un izgāja no ista­bas, aizvērdams aiz sevis durvis. Ciemiņi pagaidīja, līdz soļi attālinās un vairs nav dzirdami.

Tomass neticīgi paskatījās uz gultām. Viņš nekad nebija gulējis tik brīnišķīgā guļvietā. Palagi bija balti, un segās nebija ne zīmes no utīm, kas miegā kostu. Viņš atlaidās uz muguras matracī un ar baudu pavār­tījās mīksto dūnu segās. Drīz vien Tomass un Keita bija aizmiguši un sapņoja, smilkstēdami un raustīdami locekļus kā pārguruši suņi. Rafa sveces gaismā apsēdās uz gultas un ieklausījās katrā mājas troksnī, zinādams, ka kaut kas notiks.

23 Luboka bungas

Kreins šūpojās uz "Magentas" klāja. Viļņošanās bija tik stipra, ka viņam bija grūti nostāvēt taisni. Kapteinis turējās pie margām un skatījās uz augšu. Kuģis bija gatavs doties jūrā. Komanda pavilka falles virves un uzvilka grotburu, arī lielgabals tika pielādēts un sagatavots šaušanai. Vējš raustīja buras, un kuģis sasvērās uz priekšu, sizdamies pret viļņiem. Kreins dziļi ievilka elpu; uz zemes viņš vienmēr jutās ierobe­žoti, gandrīz klaustrofobiski, bet šeit, jūrā, bija brīvs vīrs. Kreins iebāza roku kabatā, izvilka mazu sudraba monētu un ar vienu kustību iemeta to ūdenī.

-   Paldies par drošu ostu, kapteinis klusu noteica, cerot, ka jūras gars Selkijs arī turpmāk parūpēsies par kuģi, līdz tas atgriezīsies krastā.

-   Nu, vīri, viņš iesaucās, virzīsimies ārā, līcī. Piegriezīsim kuģi pēc iespējas tuvāk klintij un tad saga­tavosimies turpmākai rīcībai.

No apakšējā klāja uznāca Martins un sveicināja kap­teini.

-   Vai bērni neparādījās? Kreins jautāja.

-   No viņiem nav ne miņas, kaptein. Es atstāju divus vīrus, lai sagaida bērnus un Rūbenu, bet ilgāk gaidīt vairs nevaram. Mums jātiek jūrā, kamēr vēl ir paisums, citādi nāksies kavēties līdz rītam. Martins kopā ar Kreinu devās uz kajīti.