Ēnu pavēlnieks

-   Kā tu to vari zināt? Tie var būt jebkas, iebilda Keita.

-   Esmu tās redzējis daudzas reizes. Tās mēģina izmantot akmeni kā spēka centru. Akmens ir ierakts dziļi zemē un…

-   Kāpēc tās staigā apkārt akmenim? Keita viņu pārtrauca.

-   Viņas tic, ka tā gūst spēku no zemes. Bet Pirateons tās visu laiku izmanto, noteica Rafa.

Salīkušie stāvi sāka kaut ko skaitīt. Tie soļoja aiz­vien ātrāk, līdz iešana pārvērtās dejā, bet balsis kļuva arvien skaļākas. Dejotāji atlaida rokas un sāka griez­ties apkārt akmenim dejā. Viena no melnajām figūrām apstājās un, paņēmusi garu, smailu koku, piegāja pie akmens un sāka sist tam pa sānu.

Viens, tas ir vējš, kas no rietumiem pūš, Divi zeme, kur paiet mums mūžs, Trīs ir uguns, kas silda mums dvašu, Četri ūdens, kas dziedina pašus, Pieci mēness, kas sudrabu kaisa, Seši saule, vislielākā gaisma, Septiņi tas mūsu valdnieks un kungs, Kurš ir šai naktī jāpiesauc mums.

Tumšie stāvi izsauca buramvārdus vējā, dauzīdami ar koku pa akmeni. Tad nometa to zemē un atkāpās no akmens. Nūjai izsprāga pumpuri, no vecā koka izdīga jauni dzinumi. Vērotāju acu priekšā tas kļuva par dzīvu koku. No stumbra izauga resni zari, un uz zariem parā­dījās svaigas, zaļas lapiņas. Katra zara galā uzplauka balti ziedi, kas ātri nobrieda par sarkaniem āboliem. Visi āboli, izņemot vienu, nokrita no koka, un tos aprija zeme. Beidzamais ābols palika karājamies vismazākajā zariņā, zemu noliecies. Viena no figūrām ar vienu roku pacēla kapuci, kas aizsedza seju. Tas bija Finestjērs.

Nebija nepieciešams nosaukt koka vārdu. Keita un Tomass skatījās viens uz otru pilnīgā neticībā.

-    Mums jātiek no šejienes prom, cik ātri vien iespē­jams. Viņi nedrīkst dabūt keruvimu, bet atrodas tam tuvāk, nekā paši spēj iedomāties, noteica Rafa.

-   Paskatieties! iesaucās Tomass, vēlreiz palūkojies lejā.

Arī citi sāka noņemt kapuces. Starp tām bija Demju­rels, kurš stāvēja līdzās Finestjēram, un blakus viņam kapteinis Ferels, kura seja vīdēja mazliet miglaina, jo dunamežs plivinājās te iekšā, te arī ārā no tā, saplūdinādams viņa seju ar savējo.

Šajā mirklī akmens sāka izdot zemu, dārdošu troksni. Demjurels paskatījās uz Finestjēru un pasmaidīja. No zemes sāka celties migla, kas veidoja apkārt akme­nim baltu plīvuru un atspoguļoja mēness gaismu. No meža puses parādījās divi glašani, iegāja apļa vidū un nostājās līdzās akmenim. Visi sapulcējušies pārklājās ar miglas segu, kas bija nolaidusies virs dārza. Zeme pie akmens pavērās, un no tās izsoļoja varigalu bars ar saviem nospodrinātajiem vairogiem, īsajiem zobe­niem un čūsku ķiverēm. Viņi izveidoja ārējo apli apkārt apmetņos ietērptajiem stāviem, it kā lai aizsargātu tos no slēpta ienaidnieka.

Demjurels izņēma no mēteļa akācijas nūju un melno roku. Viņš pacēla to uz augšu un tad iedūra zemē. Roka nekavējoties sāka balti kvēlot.

-   Abi keruvimi atrodas tuvu, Demjurels noteica. Kad akmenim uzspīdēs mēness, būs pienācis īstais laiks.

Viņš paskatījās uz guļamistabas logu augstu mājas bēninos.

-   Bērni ir cieši aizmiguši, vikārs piebilda, vērsdamies pie Finestjēra.

Visi klātesošie apklusa. Demjurels pagriezās un ieraudzīja, ka varigalu loks pašķiras un apļa vidū ienāk garš stāvs koši sarkaniem matiem, tērpies bruņām klātā tērpā. Glašani šī tēla priekšā nokrita ceļos un nolieca galvas, neuzdrīkstēdamies pacelt skatienu uz neticami skaisto seju.

Finestjērs un Demjurels stāvēja klusējot, nezinā­dami, ko sacīt. Abi skatījās uz tēlu, neuzdrīkstēdamies pajautāt viņa vārdu un nesaprazdami, vai viņu aizdo­mas ir patiesas.

-Atšķirībā no cilvēkiem, kas vēlas ar mani runāt, jūs abi, šķiet, esat zaudējuši valodu.

Vīrietis runāja pārsteidzoši siltā balsī, viņa teiktais skanēja gandrīz maigi.

-    Es vienmēr labprāt atnāku un ieklausos tajos, kas man kalpo, un ir tik… jauki… jūs satikt. Viņš pasmai­dīja. Jums abiem nav nepieciešams nosaukt savu vārdu. Es zinu, kas jūs esat, esmu sekojis jūsu dzīvei ar lielu interesi, un mani palīgi ir stāstījuši par jums un jūsu vēlmēm. Es zinu, mācītāj Demjurel, ka tu reiz kal­poji… Vīrietis palūkojās debesīs. Nezinu, ko domā Viņš dažus mirkļus pirms savas varas zaudēšanas. Esmu daudzus mūžus gaidījis šo… Un palūkojieties mums pat ir koks un ābols! Vēl tikai vajadzīgs Ādams un Ieva, un keruvims, un mēs piedzīvosim cilvēces un Dieva krišanu reiz un uz visiem laikiem bez Riatamusa iejaukšanās.

Vīrietis iekliedzās, balss kļuva zemāka un dusmī­gāka, seja sašķobījās kā sāpēs. Tad viņš pēkšņi nomie­rinājās un atguva aukstasinību.

-   Džentlmeņi, es atvainojos! Lūdzu, ļaujiet man nosaukt savu vārdu. Esmu Pirateons; tas ir mans īstais vārds. Esmu katrā dievībā, kas nav Viņš. Esmu Pāns, Bāls, zemes dievs un kā tik vien vēl man izklaides pēc patīk sevi dēvēt. Dažādos laikos mani ir saukuši visādi, bet man vislabāk patīk Pirateons, šo vārdu man pie­šķīra tēvs.

-   Tu… tu esi citāds, nekā mēs bijām iedomājušies, klusu un bailīgi noteica Finestjērs.

Pirateons iesmējās.