Ēnu pavēlnieks

-Jūs gaidījāt zvīņām klātu ragainu briesmoni ar spiču asti? Viņš paskatījās uz Finestjēru. Man tā šķiet. Manu dārgo Finestjēr, es reiz biju seruvims, kalpoju debesīs un sēdēju Viņam pie kājām. Vai tev šķiet, ka Viņš atļautu, ka tam kalpo kāds neglītenis? Pie manis atnāca ļaunums kā negaidīts prieks, un es izmantoju izdevību. Ja nebūtu iejaucies Riatamuss, es būtu guvis panākumus.

Pirateons paskatījās uz Demjurelu.

-   Skumji, Demjurel, bet tu nevarēsi iegūt visu varu sev. Tu par zemu novērtēji to, ko esi sācis. Es nekad neatstāšu valdīšanu pār pasauli cilvēka rokās. Tādiem kā tu bieži vien piemīt līdzjūtība un žēlsirdība; pat pašiem nicināmākajiem cilvēkiem nereti sirdī iesējas mīlestības sēkla un atkausē to. Tāds ir jūsu radības trūkums. Bez spējas mīlēt jūs būtu daudz noderīgāki. Skumji, bet neviens nojums, cilvēkiem, nav labojams, tā ka jums nevar visai uzticēties. Kad es nodibināšu savu karaļvalsti, tu dabūsi, ko esi pelnījis un kas būtu pareizi cilvēkam ar tavu stāvokli. Tad viņš pavērās apkārt. Kur ir tie trīs?

-   Viņi ir mājā, atbildēja Finestjērs.

-   Tad es iesaku tev, lord Finestjēr, aiziet un viņus atvest. Pirateons mirkli padomāja. Nē, es aizsū­tīšu glašanus, viņi nepieļauj kļūdas un neļauj cilvēkiem izglābties.

Viņš pamāja glašaniem, tie atstāja apli un virzījās uz māju.

Rafa nolūkojās, kā viņi šķērso zālienu. To melnie silueti iezīmējās baltajā miglā.

-   Tas ir Pirateons. Es to zinu. Mums jātiek no šejie­nes laukā, pirms viņi būs te. Mēs varam nokāpt pa kāpnēm, iziet galvenajā kāpņu laukumā, tad virtuvē un paglābties mežā, viņš teica.

-   Ja nu viņi mūs noķer? ievaicājās Keita.

-   Tad piepildīsies Pirateona vēlēšanās. Riatamuss mežā mums apsolīja, ka nekad mūs neatstās un ka vaja­dzības gadījumā atsūtīs mums palīgā seruvimus. Viņš zina, kas mūs sagaida, un mums jāuzticas viņam.

Draugi dzirdēja lejā dobji aizcērtamies durvis un pa gaiteni tuvojamies smagus soļus.

-   Ņem somu, un bēgam! Tomass izsaucās, skrie­dams uz durvīm.

Keita paķēra somu, visi trīs izskrēja no istabas un metās lejā pa kāpnēm. Viņi sasniedza vidējo kāpņu laukumu, kas veda uz guļamistabu koridoru. Atslēga no durvīm bija pazudusi, un durvis bija cieši aizslēgtas. Viņiem par šausmām, atvērās virtuves durvis un tur, pustumsā, stāvēja glašans un raudzījās tieši uz viņiem.

-   Mēs esam ielenkti, Tomass iekliedzās, kad otrs glašans sāka kāpt augšup pa kāpnēm.

Zēns juta caur ķermeni izskrienam aukstus drebu­ļus, it kā asinis būtu pārvērtušās ledū. Elpa sastinga rīklē. Viņš neprātīgi paskatījās uz Keitu un Rafu, nezi­nādams, ko darīt. Glašans lēni tuvojās augšup pa kāp­nēm, pastiepis savu melno, ādā ietērpto roku.

-   Šeit jābūt kādai izejai, Keita izmisīgi teica, taus­tīdamās somā pēc abiem kristāliem.

-   Ātri atpakaļ istabā! uzsauca Rafa.

Viņi metās, cik ātri vien spēja, augšup pa kāpnēm un ieskrēja kalpotāju istabā. Keita aizcirta aiz sevis durvis, un Tomass sastūma gultas, lai aizbarikādētu durvis. Viņi sakrāva gultas rāmjus un matračus, cik vien augstu varēja, atstūma no sienām skapīšus un atstutēja tos pret mēbeļu kaudzi, kas tagad bija viņu vienīgā aizsardzība pret glašaniem.

-   Ko nu? jautāja Tomass, vēl cerot uz glābšanās iespēju, kad cerību vairs nebija.

-   Mieru! Rafa rāmi noteica. Mēs palūgsim Riatamusam viņa mieru, es zinu, ka viņš mums to sniegs un palīdzēs izglābties no šī ļaunuma. Apsēdieties uz grīdas, aizveriet acis un domājiet par viņu!

Visi trīs nosēdās uz grīdas un aizvēra acis. Keita bija satvērusi katrā rokā pa kristālam. Glašani dauzījās pie durvīm, bet tos aizturēja mēbeļu kaudze.

-   Domājiet par viņu! atkārtoja Rafa. Ļaujiet viņam ar jums runāt!

Pa vidu visam šim juceklim visi trīs koncentrējās uz Riatamusu, bet glašani tikmēr bungāja pa durvīm un centās izlauzt sev ceļu uz istabu. Par spīti šim trok­snim un bailēm, Tomass un Keita ieslīga pilnīgā mierā. Likās, it kā viņi būtu kļuvuši kurli pret šīspasaules trokšņiem, un viņu prāts grima arvien dziļāk Riata­musa valstībā. Vienā mirklī bailes izgaisa un sirdis un domas piepildīja cerība. Viņi nejautāja, kas notiek un kāpēc, bet vienkārši ļāva šai jaunajai pieredzei sakopot domas un vadīt viņus, kurp vien tā vēlas.

Keita turēja rokās kristālus; šķita, it kā cietā akmens virsma viņas rokās kustu. Domās meitene redzēja ista­bas paneļiem apšūto sienu. Skatienu piesaistīja mazs koka gabaliņš, kas bija atlēcis no paneļa vienā tā stūrī. Skatoties uz to, Keita redzēja, ka panelis atveras un ir redzamas kāpnes.

-   Tunelis! viņa iekliedzās. Slepens tunelis. Mēs varam izglābties!

Keitas balss ātri atgrieza draugus atpakaļ īstenībā. Šajā mirklī melni cimdota roka izlauza sev ceļu cauri durvīm un sāka grābt visu, ko varēja. Otra roka lauzās cauri sienai blakus durvīm, izšķaidot pa grīdu balto apmetumu.

-   Ātri! Keita steidzīgi iesaucās. Es zinu izeju!

Meitene pielēca kājās un pārlūkoja istabu. Tālākajā