Ēnu pavēlnieks

Finestjērs bija saritinājies zālē un raudāja kā mazs bērns. Viņš spēja ieraudzīt tikai tumšās nakts auksto tukšumu. Viņš bija viens sešgadīgs bērns, kas atstāts istabā bez gaismas. Galvā dunēja tēva brīdinošā balss: "Izkāp tikai no gultas, un spoki būs klāt!" Zēns raudāja, piesaistīts gultai, ilgodamies pēc mātes, kura atbrī­votu no visām nakts bailēm. Viņu bija sagrābušas šaus­mas, un Finestjērs no jauna pārdzīvoja katru tās nakts šausminošo mirkli. Gulēdams slapjajā zālē, Finestjērs saklausīja balsis no tālas pagātnes. Balsis, kuras runāja vārdus, ko viņš negribēja dzirdēt. Tās čukstēja viņam asus vārdus un pieskārās ausīm. Lords saķēra galvu rokās, cenzdamies aizbāzt ausis un apklusināt skaņu, cerot, ka balsis apklusīs. Tad viņš saprata, ka tās atro­das viņa galvā un cenšas tikt laukā. Tēva balss kliedza arvien skaļāk: "Esi taču puika! Tu uzvedies kā meitene un izskaties pēc meitenes. Es vēlējos dēlu, nevis kaut kādu pintiķi. Es gribēju mantinieku, nevis sprukstiņu, kurš vienmēr dīc pēc mātes."

Likās, it kā reiz piedzīvotais tagad pavērtos visai apkārtnei. Raganas stāvēja klusu un skatījās uz abiem Pirateona kalpiem. Tumsas valdnieks nolūkojās viņos ar savām maigajām un skaisti zilajām acīm.

-   Tāds ir šis koks, sacīja Pirateons. Vienam tas atnes apskaidrību, bet citam bailes. Neuztraucies, Finestjēr, tas neturpināsies ilgi. Pagātnes gari nevar tevi mocīt mūžīgi.

Trijotne tunelī stāvēja tik klusu, cik vien spēja. Keita paslēpa kristālus zem mēteļa, bīdamās, ka to spožā gaisma varētu atspīdēt ārā. Viņi turpināja lēnām vir­zīties uz priekšu, līdz potītēm brizdami aukstā ūdenī. Tunelis kļuva šaurāks un mazāks. Trīs draugi klusu lavījās uz priekšu, un pēc dažiem soļiem tunelis pēkšņi aprāvās. Viņiem virs galvām slējās liels akmens, garš un plakans kā kapa plāksne. Vienā akmens galā bija pakāpieni uz virszemi. Keita no mēteļa apakšas paspīdināja kristālus, un tie apspīdēja tuneļa sienas, kas bija notrieptas ar sarkanu krāsu. Meitene paskatījās uz akmeni.

-   Tas varētu būt akmens līdzās takai pie ieejas dur­vīm pa gabalu no vietas, kur stāv raganas. Viņa pār­brauca ar roku pāri akmenim un vienā tā pusē sataustīja lielas eņģes. Ja mēs šeit pastumsim, akmens atvērsies.

Tomass viegli pagrūda akmens malu. Tas ar iedroši­nošu klikšķi pavērās. Rafa palūkojās pa šauro spraugu un redzēja, ka raganu bariņš sapulcējies aiz mājas stūra netālu no stateniskā akmens.

-   Nāciet, zēns klusu aicināja biedrus, mēs varam tikt mežā, pirms viņi mūs ierauga.

Bērni ātri izkāpa no tuneļa un ieskrēja mežā. Rafa aizlavījās gar sienu tuvāk vārtiem. Viņš zināja, ka nonāks līdz vietai, kur stāvēja un gaidīja Pirateons. Tieši šajā brīdī no mājas izbrāzās glašani un skrēja pāri zālienam pie sava kunga. Rafa paķēra sienā noslēpto keruvimu un metās atpakaļ mežā.

Demjurels uzmeta skatienu dievišķajai rokai uz akā­cijas nūjas un ieraudzīja, ka tā ir zaudējusi krāsu.

-   Keruvims ir prom! viņš iekliedzās. Ātri! Dzīsi­mies viņiem pakaļ!

-   Manu dārgo Demjurel! Esmu aizvadījis daudzus mūžus, lai kaut ko saprastu. Lai viņi iet, itin drīz mēs tos atradīsim. Pasauc Azimutu, bērns mums pateiks, kurp tie aizgājuši.

24 Vitae veritas Dzīves patiesība (latiņu val.).

Agrīnā rīta stundā pāri Vanagu norai vilkās trīs pārguruši stāvi. No klajuma pavērās skats uz platu upes ieteku. Tā plūda no augstajām klintīm, kuras ieskāva Vitbijas pilsētu.

Bērni bija skrējuši, gājuši un gulējuši, slēpdamies krūmos, un viens no viņiem vienmēr bija palicis nomodā, lai novērotu, vai kāds neseko. Tagad ceļojums beidzot tuvojās izskaņai, jo viņiem bija keruvims. Nakts bailes, dienai sākoties, izgaisa; spožais mirdzums debesīs zie­meļpusē bija vienīgā zīme, ka viss nav kārtībā un pār pasauli izplatās Pirateona vara.

Piestātne lejā bija pilna ar burukuģiem. Daži no tiem bija lielāki, nekā Tomass jebkad bija redzējis, bet citi tik mazi, ka neizturētu pat braucienu līdz Beitaunai, nemaz nerunājot par ceļojumu uz kontinentu vai Lon­donu. Kuģi bija saspiesti cieši kopā un novietoti katrā iespējamā ūdens vietā. Rītausmas gaismā tie izskatījās pēc melniem baļķiem, ko ostā sadzinuši nesenie plūdi.

Dūmu un ceptu siļķu smarža lika apjaust, ka ceļo­jums ir gandrīz galā. Tā atgādināja ceļotājiem, ka viņi ir izsalkuši, un novērsa domas no uzmācīgajām bailēm, kas bija tos vajājušas naktī. Klints malā bija saspiedušās mazas mājiņas. No to skursteņiem nāca dūmu strūklas. Virs pilsētas pacēlās akmens baznīca. Aiz baznīcas debesīs slējās klostera drupas. Tomass ieraudzīja jumtu slimnīcai, uz kuru pēc ugunsgrēka bija aizvesta viņa māte. Viņam nebija nekādu iespēju uzzināt, vai māte vēl ir dzīva. Zēns bija uzticējis māti aprūpēt kādam, kurš būs kopā ar viņu, kad pats savā cilvēciskajā vājumā vairs nespēs te palikt.

-   Ja mēs nokļūtu baznīcā, tad varētu atrast cilvēku, par kuru mums stāstīja Riatamuss, Tomass sacīja, kad viņi atstāja klajo noru un sāka soļot pa stāvo, bru­ģēto taku.