Ēnu pavēlnieks

-   Nedomāju, ka cilvēks, kuru mēs meklējam, varētu atrasties šādā vietā. Mana pieredze rāda, ka tie, kas kalpo baznīcās, vairāk domā par mantu nekā par dvē­seli un viņu pašu priekšstati gūst virsroku pār Riata­musa vārdiem, Rafa nopietni noteica. Tas, kuru mēs meklējam, pats mūs atradīs, un viņš nebūs tāds, kādu mēs iedomājamies. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem: Pirateons neļaus mums tik viegli aiziet.

Bērni soļoja pa taku, kas vijās lejup pa stāvo nogāzi, tad pa šaurām ieliņām un cauri maziem zvejnieku mājeļu pagalmiem, līdz beidzot sasniedza tirgus laukumu. Kad viņi bija pagājuši vēl desmit pēdas, šauro eju klu­sums beidzās un sākās ielu kņada. Dažu sekunžu laikā viņus apņēma spēcīgās smaržas, kas plūda no zivju tirgotavām, svaigas gaļas un maizes bodītēm. Viss ceļš, kas veda uz baznīcu, bija pārpilns ar ļaudīm, tie stum­dīja un grūstīja cits citu, cenzdamies izspraukties cauri pūlim.

Keita pieķērās Tomasam pie rokas, un viņi kopā ar Rafu nogāja dažus pēdējos jardus līdz Grifa kroga ieejai. Virs durvīm vieglajā rīta vējā uz priekšu un atpa­kaļ šūpojās izkārtne, uz kuras bija attēlots balts zirgs un zeltīts grifs.

Iegājuši mājā, ceļotāji saspiedās pie galda netālu no uguns. Telpa bija gandrīz tukša. Pie durvīm sēdēja trīs veci vīri ar māla pīpēm, kas kūpēja kā balti dūmeņi. Vecie vīri dzēra alu no viena kausa, nododami to cits citam. Viņiem priekšā atradās arī puskukulis maizes. Večuki laiku pa laikam uzmeta skatienu Rafam. Aiz letes resna, jauna sieviete pārvietoja šķīvjus no vie­nas letes puses uz otru un tad atkal atpakaļ. Pa garo logu, kas atradās ielas augstumā, telpā ieplūda zeltītā gaisma no mākoņa. Tā atspīdēja no šaurās ieliņas uz balsinātajām sienām.

Sieviete pacēla skatienu un pienāca pie trijotnes.

Vai varu jums ko atnest, vai arī esat atnākuši tikai sasildīties? viņa skarbi noprasīja, uzrunādama Rafu. Tādi kā tu te nav redzēti, un jūs nedrīkstat te sēdēt, neko nepērkot, tā ka sakiet, ko gribat.

Rafa izmisīgi pārbaudīja mēteļa kabatas, meklē­dams naudu. Tās bija pilnīgi tukšas. Keita iebāza roku kazādas somā. Viņa satvēra pirkstos divas lielas, apaļas monētas un neskatoties nosvieda tās uz galda. Sieviete blenza uz abiem zelta sovriniem. Keita pārsteigumā dziļi ievilka elpu, un arī Tomass brīnījās par dārgumu, kas parādījies viņa acu priekšā.

-   Mans draugs ir tirgotājs, kas atbraucis šurp no tālienes, un mēs vēlamies kaut ko ēdamu, meitene izspēra.

-    Mēs gribam pasūtīt maizi, sieru un trīs tasītes jūsu vislabākā šokolādes dzēriena, viņa vēl piebilda ar tādu pašapziņu, kādu nekad agrāk nebija jutusi.

Kad sieviete pagriezās, lai dotos uz virtuvi, Keita pasauca viņu atpakaļ.

-    Es nekad neesmu jūs šeit redzējusi. No kurienes jūs esat ieradusies?

Sieviete neatbildēja, bet ātri pazuda virtuvē.

Keita pirmā pamanīja kādu vīru, kas uzsmaidīja viņiem no tumšākā telpas stūra. Galvā tam bija franču cepure. Vīrietis sēdēja, atgāzies krēslā un sacēlis kājas uz galda, rokā tam bija glāze ar sarkanvīnu. Kad viņi ienāca, meitene nebija šo cilvēku redzējusi. Viņa bija pārliecināta, ka iepriekš ir pārlūkojusi šo telpas daļu, un zināja, ka neviens krogā nav ienācis. Bez viņiem tajā sēdēja tikai trīs vecie vīri, kas stūrī pīpēja. Keita palūkojās vēlreiz; vīrietis vēl aizvien atradās turpat un smaidīja. Viņa skatiens lika Keitai noprast, ka tas vēlas runāt un kuru katru mirkli var piecelties no krēsla, šķērsot telpu un apsēsties pie viņiem.

Vīrietis paskatījās uz meiteni un pie sevis nosmējās; šķita, it kā viņš zinātu, ko tā domā. Svešinieks atstūma cepuri no pieres, saliecās krēslā uz priekšu, piecēlās kājās un pienāca pie viņu galdiņa, gluži kā Keita bija paredzējusi. Meitene pamanīja, ka viņš noskatās uz divām zelta monētām un tad uz kazādas somu.

-   Tev ir ļoti jauka soma, jaunā dāma, viņš teica pareizā angļu valodā. Es pazīstu cilvēku, kuram reiz tāda soma piederēja. Viņš man pastāstīja, ka ir atstājis to mežā un gribēs zināt, kā tā tiek izmantota.

Tomass nepagriezās, bet satvēra zobenu, kurš bija labi paslēpts zem jakas. Vīrietis uzlika viņam roku uz pleca.

-   Domāju, jums nebūs nekas pretī, ja es piebiedro­šos. Vitbija nav īstā vieta, kur uzturēties ar tik daudz naudas un tik maz draugiem, un pat varigala ierocis nevarēs jūs pasargāt no dažiem radījumiem, kas atro­das visai tuvu.

Tomass atlaida zobenu un uzlika abas rokas uz galda, cenzdamies ar piedurkni apsegt monētas. Vīrie­tis paņēma no cita galdiņa krēslu un apsēdās starp Keitu un Tomasu.

-    Es neesmu šeit ieradies, lai zagtu, tikai iedomā­jos, ka varētu pienākt pie jums un kopā pabrokastot. Neciešu ēst vienatnē, un šeit sabiedrība ir tik… viņš pameta ar galvu uz vecajiem vīriem, kuri sēdēja taba­kas dūmu mākonī, …tik aromātiska.

Vīrietis novaibstījās un pasmējās.

-   Mēs esam ceļotāji, teica Rafa, un meklējam kuģi, ar kuru aizbraukt no šejienes. Vai jūs kādu zināt?