Ēnu pavēlnieks

-   Tad mums jārīkojas tā, kā viņš teica. Līdz Vitbijai ir krietns gabals. Pēc divām stundām jau būs tumšs. Līdz naktij mēs pilsētu nesasniegsim, Tomass pazi­ņoja, ticis uz kājām.

Keita pacēla kazādas somu. Tā bija izgatavota no viena pārlocīta ādas gabala un ādas siksnas, kas liecās pāri no viena gala līdz otram. Meitene ielūkojās somā. Tā smaržoja pēc svaigas zāles un sīrupa, pēc kanēļa un karstas maizes. Keita aizvēra acis un ieelpoja lielisko aromātu. Viņa pasmaidīja.

-   Kas tur ir iekšā? vaicāja Tomass.

Keita ielūkojās somā. Tajā atradās vēl viens neliels maizes kukulis, daži gabaliņi sālītās zivs, kas bija ietīta muslīna drānā, dažas zelta monētas un maza sudraba blašķe. Parakājoties dziļāk, Keita sataustīja divus akmens gabalus. Izņēmusi tos no somas, viņa ieraudzīja, ka tie ir pilnīgi vienādi zoss olas lielumā un dzidri kā stikls. Katra akmens virsma bija gludi nospodrināta, un tie bija daudz smagāki, nekā tāda izmēra akmeņiem vajadzētu būt. Keita parādīja tos Rafam.

-   Kas tie tādi?

-   Nekad agrāk neesmu tādus redzējis, atteica Rafa, paņemdams vienu no akmeņiem pastieptajā plaukstā un aplūkodams to tuvāk. Ja tie ir no Riatamusa, tad tiem piemīt kāds spēks un nolūks. Ieliec tos atpakaļ somā šeit var būt acis, kas mūs novēro, man šajā vietā nav laba sajūta.

Viņš paskatījās apkārt, pētīdams katru zīmi, kas varētu liecināt, ka viņiem seko.

-   Domāju, ka mums jāturpina iet. Kurš ir labākais ceļš?

-Ja mēs iziesim no meža, tad varam nonākt Bal­tajā norā un pēc tam uz Vitbijas ceļa, sprieda Keita. No Beitaunas labāk izvairīties. Pārāk daudzi mūs tur pazīst.

-   Ko iesāksim ar somu? jautāja Tomass.

-   Paņemsim līdzi. Tajā ir viss, kas mums ceļā vaja­dzīgs. Tā mums piešķirta ne bez nodoma, un es jūtu, ka šis iemesls visai drīz noskaidrosies.

22 Seirizims

Uz virtuves galda stāvošās sveces gaismā Bīdls mēģi­nāja mazināt zilumus uz sejas ar mazu, slapju lupatu, kura bija lietota, lai noslaucītu no pannas tau­kus. Katru reizi, kad viņš pieskārās sejai ar taukaino lupatu, cauri ādai un dziļāk miesā iesmeldzās dzēlīgas sāpes. Viņš bija sists pa galvu vairākas garas un sāpī­gas minūtes. Demjurels viņu sita par sodu, ka tas bija zaudējis gūstekņus, un arī tāpēc, lai izlādētu dusmas. Saimnieks sita ar cepamo pannu, ar virtuves krēslu, un, kad tie salūza un nebija vairs lietojami, Demjurels izmantoja sodīšanai savas kājas.

Bīdls bija ielējis sev lielu kausu visstiprākā alus. Tas stāvēja viņam blakus biezs, duļķains un ar gandrīz cie­tām putām pa virsu. Kalps pacēla kausu un uzmanīgi pielika pie lūpām. Putas noklāja viņam degunu. Bīdls ieelpoja un vienlaikus norija lielu malku siltā alus. Tas svilināja muti un rijot lipa pie aukslējām. Viņš pacēla skatienu no galda un caur zilumiem klātajām, aiztūkušajām acīm redzēja, ka gaitenī vēl aizvien guļ glašana ķermenis. Aiz tā rēgojās Demjurels, tikko valdīdamies, lai nesāktu no jauna sist Bīdlu. Tā vietā viņš kalpam skali uzkliedza:

-   Tu esi muļķis, ka ļāvi viņiem aizbēgt! Man viņi bija tik svarīgi! Tagad viņi ir prom, turklāt paņēmuši līdzi keruvimu. Tas viss ir tava vaina, un tu man par to samaksāsi, pirms vēl norietēs saule!

Viņš uzmeta Bīdlam niknu skatienu.

-   Man prātā ienāca laba doma. Nolikšu tevi viņu vietā, izmantošu viņu asiņu vietā tavējās.

-Jāsaka, tas būtu atvieglojums, Bīdls klusu pie sevis nomurmināja.

-   Ko? Ko tu teici?

-   Tas būtu saprotams. Man ļoti žēl, Bīdls lūdzās.

Viņš bija pazaudējis sirdsmieru. No domas, ka atli­kusī dzīve jāpavada kopā ar šo cilvēku, Bīdlam kļuva nelabi. Viņš gribēja bēgt, bet zināja, ka paspers tikai dažus soļus, kad Demjurels būs viņu noķēris un nobei­dzis. Tagad viņš vēlējās, kaut būtu aizgājis kopā ar pārējiem, devies jaunā dzīvē. Keita bija teikusi, ka viņam ir iespēja būt citādam, daudz labākam.

-   Aizvelc to radījumu uz pagrabu! Es gribu redzēt, kas tas tāds ir, Demjurels rēja.

Bīdls piecēlās no galda, sadauzīts un zils, un devās pie radījuma. Saņēmis aiz zābakiem, viņš vilka to pa akmens grīdu un tad lejā pa pakāpieniem uz pagrabu. Kalps nepievērsa nekādu uzmanību troksnim, kāds radās, velkot ķermeni pa grīdu, un neredzēja arī vieglo krūšu cilāšanos, tam ievelkot mazus, vieglus elpas vil­cienus. Viņš neievēroja nozibam glašana acis, ne arī viegli sakustamies tā pirkstus.

Augšā Demjurels piegāja pie durvīm, jo izdzirda skaļu klaudzināšanu. Pie sevis dusmīgi murminādams, viņš gāja pa gaiteni. No statīva, kas atradās līdzās durvīm, viņš paņēma resnu spieķi un gatavojās belzt traucētā­jam, lai kas tas arī būtu. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja, ka izgrebtā zelta kraukļa vairs nav savā vietā.

-    Klusu, cilvēk! Es nāku, cik vien ātri varu, Dem­jurels iesaucās.

Atvēris durvis un palūrējis laukā, viņš ieraudzīja kapteini Ferelu saplēstā formas tērpā, no pulvera ap­svilušu seju. Demjurels neko neteica. Ferels pastreipuļoja viņam garām iekšā kabinetā un iekrita krēslā pie uguns.

-   Dodiet dzert… Es gribu dzert, Ferelā sauca duna­mežs. Ne mazāk par kausu viskija!