Ēnu pavēlnieks

-   Nedomājiet, ka viņš atstās mūs bez palīdzības. Dievs ir devis kādu, kas palīdzēs mums kaujas burzmā cīnīties plecu pie pleca. Viņš būs kopā ar mums, un seruvimi cīnīsies sfērās, kuras mēs nespējam saskatīt.

-   Labi, puis, noteica Kreins, vai nu tu esi traks, vai arī šī pasaule ir pilnīgi mainījusies. Vēl pirms divām dienām es tevi par šādu runāšanu sūtītu uz trakonamu, bet tagad esmu pārliecināts, ka tajā, ko tu saki, ir zināma patiesība. Mēs varam cīnīties tikai pret to, ko redzam. Neredzamo tev vajadzēs mums parādīt, jo mūsu acis ir aklas pret lietām, par kurām tu runā, un daudzajos cīņu un zagšanas gados mana sirds ir nocie­tinājusies pret tavu Dievu.

Tunelī atbalsojās soļu duna. Tā kļuva arvien ska­ļāka.

-   Dragūni, iesaucās Kreins. Ātri mežā!

-   Tā ir vieta, kur mitinās varigali, iebilda Keita. Tie var būt it visur.

-   Lai kur tie atrastos, tie nespēs mūs apturēt; mums ir trīs pistoles, mučele ar šaujampulveri un divi zobeni. Ar to pietiek, lai pieveiktu divdesmit dragūnu, noteica Kreins. Tagad steigsimies uz mežu. Mēs paslēpsi­mies tur un sagādāsim pārsteigumu katram, kas mums sekos.

Tomass pirmais izlīda no tuneļa un ieskrēja mežā. Klajumā valdīja atspirdzinošs vēsums. Zāles stiebros karājās rīta rasa, un koki slīga pāri ieejai kā tumšzaļš aizkars. Zēns apstājās zem akmeņozola krūma un pavē­rās uz klajumu. Neviens nebija redzams. Viņš pamāja pārējiem sekot. Kreins pievēla pulvermucu pie kāda koka saknēm, kas bija samezglojušās zem akmens, tad nostiepa lampas eļļā samērcētu un ar dzelzs skai­dām un melnu pulveri pārklātu auklu visā garumā no mucas līdz kādam celmam, kurš atradās dažas pēdas no ieejas.

Solu skanas nāca arvien tuvāk.

Ne soli tālāk! Balss Kreinam likās pazīstama. Nometiet pistoles!

Vārdi atbalsojās tunelī.

Kreins pasmaidīja. "Kapteinis Ferels," viņš pie sevis nodomāja. "Ja tikai varētu trāpīt īsto brīdi, būtu labi tunelis sabruktu tieši Ferelam virs galvas." Kreins pamāja pārējiem pavirzīties tālāk no ieejas. Tomass, Keita un Rafa paskrēja pa taku mazliet uz priekšu un paslēpās sakaltušajās papardēs. Varēja redzēt tuneļa ieeju, kas atradās aiz akmeņozola krūma, un dzirdēt, kā vīri tuvojas.

Keita pirmā pamanīja no krūma izlienam cilvēku sarkanā mētelī. Tas bija mazs vīrelis slikti piegulošā formas tērpā. Viņš aizsedza acis no spilgtās saules un, pirms ielīda atpakaļ tunelī, paskatījās apkārt.

Tad redzeslokā nonāca kapteinis Ferels. Vienā rokā viņam bija pistole, otrā rapieris, kura asmens saulē mirgoja auksts un tīrs. Meitene redzēja, kā Kreins aiz­dedzina auklu. Tā meta zilas dzirksteles un sīkdama izplatīja tumšzilus dūmus.

Ferels pagriezās, lai palūkotos, kas notiek. Aukla dega ātri dažu sekunžu laikā uguns noskrēja vairākas pēdas. Kreins patvērās aiz kāda resna ozola un piespie­dās tā mizai tik cieši, cik vien varēja. Tūliņ arī cauri mežam nodārdēja sprādziena troksnis.

Ferels tika iemests asajās akmeņozola krūma lapās un tad pārklāts ar lielām izmirkušās zemes pikām. Dārdoņa satricināja apkārtni, plosīja koku zarus un atlieca nokaltušās papardes. Sprāgstot pulvera mucai, tuneļa ieeja bija pilnībā aizbrukusi. Bija redzama tikai dziļa dubļu bedre. Vietu, kur reiz bija ieeja, piepildīja slāneklis.

Dragūni bija iesprostoti tunelī. Viņu vienīgais glā­biņš bija iet atpakaļ uz mācītājmuižu. Ferels, nošķirts no saviem vīriem, gulēja saplacinātajā krūmā, klāts ar zemi. Viņa košsarkanais mundieris bija notraipīts ar dubļiem un smalkā cepure ar spalvu nebija ierau­gāma.

Kreins izlīda no ozola aizsega. Tajā kā šrapneļa šķembas bija ietriekušies koka un akmens gabali. Viņš piegāja pie Ferela un nolūkojās viņā no uzkalniņa, kas bija izveidojies vienā bedres malā. Izvilcis pistoli, ar zobenu otrā rokā, viņš skatījās uz Ferelu, kurš vēl aiz­vien gulēja, sprādziena apdullināts.

-   Piecelies un sakārtojies, jupis tevi rāvis! Kreins uzkliedza Ferelam. Šeit nav viskija, mans smalkais draugs, un nav arī palīdzīgas rokas, kas tevi izvilktu no krūma.

Kreins nokāpa no uzkalna un piegāja pie kapteiņa, kurš pūlējās tikt laukā no akmeņozola krūma.

-   Paliec uz vietas, es vēl neesmu ticis ar tevi galā. Cerēju, ka tevi nogalinās sprādziens, bet nu man tas būs jāizdara pašam. Kreins paskatījās uz Ferelu. Ko izvēlies pistoli vai zobenu? Jebkurā gadījumā apsolu tev tik lēnu nāvi, cik vien iespējams.

-   Ņem naudu, tikai atstāj mani dzīvu! Ferels ar pūlēm nomurmināja. Apsolu tev nesekot.

-   Es dabūšu gan tavu naudu, gan dzīvību: tur nekāda kaulēšanās nesanāks. Tu atnāci notvert to puisi, bet nu pats esi manās rokās. Kreins uzvilka pistoli un pielika to Ferelam pie deniņiem, piespiezdams stobru pie ādas. Atvadies no Džeikoba! Nākamreiz tu mani redzēsi ellē.

Kreins grasījās nospiest mēlīti.

Piepeši Kreins sajuta uz pleca kādu roku. Pārsteigts viņš pagriezās un ieraudzīja Rafu.

-   Ir arī cits veids, kapteini Krein, viņam nav jāmirst.