Ēnu pavēlnieks

No savas vietas Debesu vārtos Tomass varēja redzēt, ka Demjurels tūliņ noķers Keitu un Rafu. Krauklis nogalinās viņu, tad dosies pakaļ draugiem. Tiem nebūs citas izvēles kā vien nonākt rokās Demjurelam, kaptei­nim un tā vīriem.

-   Ļauj man atgriezties un cīnīties; es gribu viņus brīdināt. Ja es neatgriezīšos, tad uzdevums netiks paveikts līdz galam. Lūdzu, Kungs, ļauj man atgriez­ties! sauca Tomass.

-   Ļoti labi, ej, bet rīkojies ātri! Tev jāpagūst izdarīt cirtienu pirms kraukļa, jātrāpa tam tieši sirdī, jo tur mājo ļaunuma spēks, kurš dāvāja radījumam dzīvību. Trāpi tam sirdī ar vienu cirtienu manā vārdā!

Spožā gaisma, seruvimi un kāpņu telpa izgaisa. Tomasa nāsis ātri piepildīja drēgnā gaiteņa dvaka. Viņš paķēra uz grīdas nokritušo varigala zobenu. Krauklis pacēlās gaisā izplestiem nagiem, gatavs mesties lejā un ietriekt tos zēnam krūtīs. Tomass atvēra acis un ieklie­dzās tik skaļi, cik vien spēja:

-   Kunga vārdā… pazūdi!

Zēns trieca zobenu radījumam krūtīs brīdī, kad tā nagi jau nošņirkstēja viņam gar pleciem. Zobens izlauzās cauri metālam un iedūrās lielajam putnam sirdī. Krauklis izkliedza skaļu, garu, spalgu ķērcienu un, atlaidis nagus, nogāzās gaitenī uz sāniem. Zēna acu priekšā metāls sāka kust un burbuļot, svilinā­dams koka grīdu un izdalīdams uz mitrajām sienām tvaikus.

Tomass redzēja, kā radījums pārvēršas no putna par cilvēku. Tam bija liels, līks deguns, žilbinoši balta seja un košsarkani mati. Viņš bija ģērbies ādas frencī, biksēs līdz ceļiem, kājās tam bija zābaki. Kad tas no­krita uz viena sāna, zēns pamanīja, ka radījuma zobi ir no tīra zelta. Būtnei no krūtīm izplūda zila viela, ko ar katru sitienu izsūknēja dziestošā sirds. Dzīves beidzamajos mirkļos tas noskatījās uz Tomasu ar caur­urbjošu kaķa skatienu. Tas bija izaicinošs skatiens, pilns naida. Tad beidzamais sirdspuksts aizveda viņu prom no šīs pasaules.

-   Tomas! iesaucās Rafa. Ko tu izdarīji?

Rafa apstājās un paskatījās uz mirušo ķermeni uz grīdas.

-   Tas ir glašans. Lielā uzvara ir beigusies. Ja tas atrodas šeit, arī Pirateons nav tālu.

Virtuves durvis atsprāga vaļā. Bīdls rausās pāri krēs­liem, podiem un pannām, birstēm un veselai kaudzei rīku, ko bija sakrāvis priekšā durvīm.

-   Tu to nogalināji tu izglābi man dzīvību, Bīdls šņukstēja.

-   Demjurels un Ferels kopā ar diviem vīriem ir pa­grabā, Tomass sacīja. Viņš pievērsās Bīdlam. Vai ir vēl kāds cits ceļš laukā no tuneļa?

Bīdls pamāja, lai viņi seko tam uz virtuvi. Viņi aiz­gāja pa akmens flīžu grīdu līdz pieliekamajam telpas tālākajā galā. Bīdls atvilka dzesēšanas akmeni, kas bija ievietots sienā. Aiz tā atradās trīs pakāpieni, kas veda tumsā. Tad viņš paņēma no plaukta lampu, ar šķilta­vām aizdedza degli un uzgrieza to tik spožu, cik vien varēja.

-    Šī eja aizvedīs jūs uz Briesmoņu klinti. Piesargieties no tās vietas, tur ir radījumi, kurus vada Dem­jurels. Tieciet krastmalā, cik ātri vien varat! Bīdls paskatījās uz Rafu, kurš bija cieši satvēris keruvimu. Dodies prom no šīs zemes un ņem šo lietiņu sev līdzi; te tai nav vietas.

-   Nāc mums līdzi, Bīdl! Keita ierosināja, pavilkdama kalpu aiz piedurknes.

-    Nē. Es palikšu un atbildēšu Demjurelam. Man jāaizver slepenās durvis no šīs puses, tāpēc es nevaru iet kopā ar jums. Tagad ejiet viņš drīz būs klāt.

Tomass satvēra zobenu un lampu un ieveda pārējos tumsā. Bīdls aizvilka priekšā dzesēšanas akmeni un aizvēra durvis. Viņš saslaucīja nokritušos apmetuma gabalus un, lai gan traucēja glašana kājas durvīs, sāka uzkopt virtuvi. Izdzirdis gaitenī soļus, viņš sagatavojās tam, kas notiks turpmāk.

20 Pirateons

Kādu laiku valdīja pilnīgs klusums, izņemot pakpak-pak no tuneļa griestiem. Lampa izgaismoja mitrās akmens sienas un plāksnes, kas veidoja slīpo grīdu.

Eja oda pēc jūras, klinšu peļķēm un beigtām zivīm sajaukumā ar vēso dubļu mitrumu. Tunelī atbalsojās katrs solis, un tas bija auksts kā nāve. Tomass cieši turēja lampu un zobenu. Zēns negribēja, lai viņus pār­steidz kas negaidīts. Keita gāja starp viņu un Rafu, kurš bija uzlicis meitenei uz pleca siltu roku un ik pa brīdim atskatījās.

Nesarunājieties! Tomass nočukstēja, cik klusu vien varēja. Tādā tunelī kā šis katra skaņa dzirdama jūdzēm tālu.

Teikums atbalsojās kā rēgu čuksti.

Viņi sekoja Tomasam, kurš soļoja lejup pa nogāzi, cerot, ka iet pareizajā virzienā. Zēns zināja, ka tad, kad slīpums beigsies, viņi nonāks vai nu pie klints, vai krastmalā. Ja viņi atradīs klinti, tad būs glābti. Ja nokļūs liedagā paisuma laikā, tad būs iesprostoti alā bez glābšanās iespējām un būs spiesti gaidīt, līdz ūdens noplaks.

Tomass to labi zināja. Pirms dažiem gadiem ūdens bija viņu nošķīris no pasaules, applūdinot smiltis un akmeņus zem Briesmoņu klints. Zēnam bija izdevies uzrausties uz kāda akmens, kurš bija izvirzījies laukā no klintsradzes, un viņš, tam pieglaudies, bija pavadījis vairākas garas stundas, bet tikmēr viļņi cits pēc cita centās viņu sasniegt un ievilkt dzelmē.