Ēnu pavēlnieks

-   Pēc nogruvuma, kad zeme sakustējās, pāri līcim vēlās milzīgs vilnis, stāstīja Blaits, skatīdamies uz Skeriju. Mēs redzējām, kā tas satvēra jūsu kuģi, pa­cēla to kā pudeles korķi un tad nometa atpakaļ lejā, it kā nekas nebūtu noticis. Nodrebēja visas raktuves, šķita, ka pienācis pasaules gals.

-   Tas varēja būt tuvāk, nekā jūs, puiši, domājat. Kreins paņēma pulveri. Tagad iesim uz tuneli un sagādāsim vecajam sunim lielāko pārsteigumu mūžā, proti nāvi.

Viņš ielīda tunelī. No griestiem pilēja ūdens, un sie­nas bija klātas ar biezām, glumām sūnām. Vīri virzījās dziļāk tunelī. Kreins apstājās un atskatījās uz dienas­gaismu. Viņš gaidīja.

-   Vai kādas problēmas, kaptein? jautāja Blaits.

-   Mazliet pagaidīsim. Man šķiet, kādu interesē mūsu ceļojums. Gribu redzēt, vai man neseko, vai var­būt pēdējo divu dienu dēkas ir notrulinājušas manu prātu.

īvju zaru aizsegā, biezu krūmu ielenkumā Keita joprojām turēja zobenu vērstu pret Bīdlu, kuram rokās bija kaste ar čūskām. Rafa un Tomass palūrēja no pameža, cenšoties ieraudzīt dragūnus.

-   Pa kuru ceļu iesim, Tomas? jautāja Rafa. Caur māju un tad tunelī vai lejup pa taku uz raktuvēm?

Tomass dažas sekundes padomāja, apsvērdams kat­ru variantu.

-   Uz māju un tad uz tuneli. Tur mēs būsim labākā aizsegā, bet vajadzēs izvairīties no Demjurela.

-   Es palīdzēšu jums tikt iekšā, piedāvājās Bīdls.

-   Nē, Bīdl! Keita asi atcirta, joprojām turēdama pret viņu pavērstu zobenu. Nedomāju, ka mēs varam tev uzticēties. Mēs ņemsim tevi līdzi un, kad tiksim laukā no mājas, palaidīsim vaļā. Esi kluss, vai arī es nogriezīšu tev ausis un uztaisīšu no tām naudas maku.

Keita iesmējās, sajuzdama sevī jaunu spēku; tagad, kad viņi bija tikuši laukā no torņa, glābiņš bija iespē­jams. Viņa iedomājās par mājām augstu Beitaunas klin­tīs. Viņai gribējās redzēt, vai tās vēl stāv savā vietā, un atrast tēvu.

Rafa skatījās uz mākoni, kurš izpleta savu mirdzumu pāri debesjumam.

-   Mums nav daudz laika, augstākais divas die­nas, viņš teica. Demjurels ir kaut ko izdarījis ar pasauli, pat nesaprazdams, kāda vara ir keruvimam. Iespējams, viņš ir palaidis vaļā glašanus. Ja tie ir brī­vībā, tad ātri mūs atradīs.

-   Kas ir glašani? Tomass pavaicāja.

-   Tie ir radījumi, kurus es nekad neesmu vēlējies satikt. Tik ļauni radījumi, ka tev pat sapņos nerādās, ko tie var izdarīt ar šo pasauli. Laika pirmsākumos gla­šani sadumpojās pret Riatamusu. Viņi mēģināja ieka­rot dzimteni, bet seruvimi cīnījās tiem pretī, un daudzi krita kaujā. Tas, kurš viņus vada, tika iemests zemes dzīlēs; kopš tā laika viņš kārdina cilvēkus.

Glašanu spēks ir sasaistīts kopš Lielās uzvaras lai­kiem, kad Riatamuss tos sakāva Galvaskausu kaujā. To vadonis bija radījums, vārdā Pirateons; viņš bija gribē­jis sev iegūt keruvimu kopš tā radīšanas. Mana ģimene vienmēr to sargājusi no viņa, bet viens no mūsējiem palīdzēja to atvest šurp un pārdeva Demjurelam, Rafa klusi stāstīja. Pasaulē ir divi keruvimi: viens no zelta, otrs no miesas. Šodien mēs abi esam jūsu vidū.

-   Tad tāpēc Demjurels grib tevi nogalināt? vaicāja Keita.

-   Jā, un, ja viņš to izdarīs, tad glašani atkal cīnīsies pret Riatamusu. Lielā uzvara beigsies. Demjurels tic, ka keruvims ir maģiska greznumlietiņa, ko viņš var lietot pēc savas iegribas. Pirateons nekad neļaus tam valdīt pār savu spēku. Demjurels ir lielākās briesmās, nekā viņš domā.

-   Kas notiks, ja Demjurels to izdarīs? Tomass jau­tāja.

-   Rakstos ir teikts, ka mēness pārvērtīsies asinīs, debesis satumsīs un zemei trāpīs krītoša zvaigzne, kas saindēs jūras. Zemi pārņems mēris, un ikvienu pil­sētu sagraus kari un zemestrīces. Zeme nonāks Pirateona gūstā uz tūkstoš gadiem. Tad labāk mums visiem nomirt nekā piedzīvot tos laikus. Rafa pakāpās dziļāk īves koka ēnā, baidīdamies, ka viņu varētu saklausīt nevēlamas ausis. Demjurels cietīs par savu alkatību; Pirateons pieprasīs visu, ko tas radījis. Viņš mēģinās iegūt keruvimu līdz pilnmēness beigām.

-    Kā viņu var apturēt, ja mēs esam tikai trīs? Keita jautāja Rafam, nenolaizdama acis no Bīdla.

-   Ir kādi svētki, ko svin šajā zemē, tos sauc par Semheinu; daži tos dēvē par Halovīnu. Tajā naktī vārti, kas attur glašanus no šīs pasaules, ir visvājākie. Līdz tam laikam man jātiek prom no šīs zemes un jāpaņem līdzi keruvims. Pirateona spēks ir ierobežots; viņš nespēj atrasties divās vietās vienlaikus. Viņš nav visspēcīgs un paļaujas uz savu sekotāju darbu; kārtis, zīlēšanas seansi un burvestības ir daļa no viņa krāpšanām. Tie, kas pilda Pirateona gribu, tiks iznīcināti kopā ar viņu, Rafa noteica, turēdams keruvimu cieši piespiestu pie krūtīm.

-   Tad mums vajag aizvest tevi uz Vitbiju. Mēs varam pagaidīt šeit līdz naktij un no rīta nogādāt tevi uz pirmā kuģa, sacīja Tomass. Pasteigsimies! Demju­rels pat nenojauš, ka mēs varētu izmantot viņa māju, lai nokļūtu tunelī. No turienes mēs varēsim nonākt krastmalā un bēguma laikā aiziet līdz Beitaunai.