Ēnu pavēlnieks

Keitas acis pildījās asarām, šoreiz no prieka, kas uzvilnīja sirdī. Rafa saprata, ko viņa jūt, un uzlika roku meitenei uz pleca.

-   Mēs vēl neesam tikuši no šejienes laukā. Es nezinu, ko Demjurels ar keruvima palīdzību jau ir izdarījis. Viņš var būt palaidis vaļā radījumus un spēkus, kurus man vajadzēs apturēt. Rafa paskatījās uz Tomasu un Keitu. Jūs varat doties prom vai arī pieredzēt to visu līdz galam.

Jauneklis ieskatījās bērniem sejās, lai redzētu atbildi. Abi saskatījās un tad paraudzījās uz Rafu.

-   Mēs iesim kopā ar tevi, Keita klusu noteica. Mēs tagad esam daļa no tā visa tikpat lielā mērā kā tu.

19 Zelta krauklis

Lielceļa laupītāja ķermenis viegli šūpojās vējā sešas pēdas Džeikobam Kreinam virs galvas. Cilpa bija apvijusies tam cieši ap kaklu, un vīrietis zvārojās kā pamesta lelle. Kreins nopētīja "apbružāto" mironi un iekāroja jaunos zābakus, kas tam bija kājās. Viņš bija pārsteigts, ka tie nav nozagti. Tie bija džentlmeņa zābaki no melnas ādas ar sudraba sprādzēm, un tagad tie bija kājās trūdošam līķim. Taču, pārlūkodams ķermeni, viņš pamanīja nodevīgas baku zīmes, kas izraibināja vīrieša pūstošo seju: uztūkušos vaigus, dziļi čulgaino ādu. Lūk, kur atbilde: neviens negribēja izģērbt cil­vēka ķermeni, kuram bija bakas. Kreins bija pārsteigts, ka tie vispār uzdrīkstējušies viņu pakārt, nebaidoties saķert slimību. Viņš domāja par vārdiem, ko bija tei­kusi sieviete norā, un tagad šeit, Karātavu krustcelēs, viņš tos saprata. Vai tāda nākotne viņu gaida: vai viņš nomirs no bakām vai tiks pakārts un atstāts karājoties rudens vējā? Un nebūs neviena, kas viņu apglabātu un sērotu par viņa aiziešanu?

-   Un kā ir ar tevi? viņš uzrunāja līķi. Kas sēro par tavu nāvi? Vai viņsaulē mēs būsim brāļi?

Kreins pavilka zirgu aiz iemauktiem un devās pa taku uz krastmalu.

-   Lai miers ar tevi, mans draugs! Tiksimies ellē! viņš nosauca pakaļ līķim, kas šūpojās vējā.

Dažas minūtes Kreins soļoja pa šauro celiņu un tad cauri Noslēpumu mežam un nolēma, ka būs drošāk atkal uzkāpt zirgam mugurā. Kad atskanēja pirmie grāvieni, viņš bija izlēmis jāt tālāk, jo nebija skaidrībā, kas notiek. Kreins paskatījās uz ziemeļiem, kur pāri debesīm no austrumiem uz rietumiem kā liels vēdek­lis auga un pletās mākoņa stabs. Tas izstaroja savādu mirdzumu, kas pat rīta gaismā bija spēcīgāks par sauli, kaut neradīja nekādu siltumu. Kreins paskatījās lejup un pamanīja, ka viņam ir divas ēnas. Viena krita uz ziemeļiem, bet otra uz dienvidrietumiem.

Viņš jāja pa dangaino taku un pēc neilga laika ierau­dzīja Briesmoņu klinti. Kreinam atkal šķita, ka viņš nav viens, un viņš atskatījās pāri laukam. Vīrietis bija pār­liecināts, ka tiek vērots. Klints malā atradās stāva taka, pārāk šaura zirgam; tā veda uz plakankalni, izlocīda­mās gar klinti un pazuzdama pamežā, kas sastāvēja no maziem kociņiem un kazenājiem. "Tur varētu paslēpt vesela kuģa kravu brendija," Kreins nodomāja.

Vīrietis paņēma sedlu somu, pārmeta pār plecu un, atstājis zirgu klintsgalā, stingrā gaitā devās lejā pa taku. Vienā mirklī viņš nonāca koku aizsegā. Cauri mežam veda labi iestaigāta zvēru taka, un uz dažiem kokiem Kreins pamanīja savādas mizā iegrebtas zīmes, kas viņu satrauca. Viņš iedomājās par to, ko bija teikusi sieviete norā. Atmiņā bija iespiedusies pakārtā vīra bakām izraibinātā seja. Kreins izņēma no jostas pistoli un uzvilka gaili, pārliecināts, ka cauri pamežam kāds viņam seko. Kreins negribēja, lai viņu pārsteidz cilvēks, zvērs vai kāds cits radījums. Džeikobs Kreins bija spiests paplašināt savu redzesloku un ieraudzīt jaunu pasauli ar radījumiem un gariem, kuri līdz šim atradās ārpus viņa iztēles.

Kreins piesardzīgi lavījās pa taku cauri mežam. Zaru vainags virs galvas apslēpa viņu skatienam. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja vīrieša tēlu, kas atradās augstu virs viņa galvas klints virsotnē. Kreins apstājās un paraudzījās tālskatī. Satraukums pieauga. Caur misiņa ieskautajām lēcām viņš saskatīja vīrieti ar gariem, mel­niem matiem un mazu bārdiņu, kurš nebija neko daudz vecāks par viņu pašu. Tas bija ģērbies no galvas līdz kājām melnā ādā un baltā, krokām izrotātā kreklā. Vīrietis nolūkojās lejup uz vietu, kur slēpās Kreins, uzsmaidīja viņam un, pacēlis galvu, viegli pamāja ar roku. Kreins paskatījās vēlreiz, bet cilvēka tur vairs nebija.

Drīz vien Kreins nonāca pie slepenā tuneļa ieejas, kas veda no klints uz mācītājmuižu. Klajumā viņš ieraudzīja Blaitu un Skeriju. Tiem pie kājām stāvēja vējlukturis un maza koka mučele. Pulveris!

Kreins steidzās tiem klāt.

-   Labi pastrādāts, puiši! Tieši tas mums vajadzīgs. Ar to pietiks, lai izlidinātu Demjurelu no gultas. Ja viņš šodien jau nav pietiekami sakratīts, Kreins noteica.

-   Ziemeļu klints pilnībā iebruka jūrā un arī puse Beitaunas, Skerijs atteica.

-   Kas ar manu kuģi?