Ēnu pavēlnieks

Tad viņi sajuta dobju dārdoņu. Vispirms tā izklausī­jās kā pērkons, kas ducina pār attālajiem kalniem. Tā nodrebināja torni, satricinot keruvimu un svečturus uz altāra. Kad krēsli sāka slīdēt pa akmens grīdu, čūskas iebāza galvas atpakaļ kastē.

Ar katru satricinājumu no griestiem nobira balts pulveris. Kaijas pacēlās gaisā lielā, skaļi brēcošā barā. Sijas, kas balstīja jumtu, salēcās, un torņa sienas acīm redzami sakustējās.

-   Zemestrīce! iekliedzās Tomass.

Keita paskatījās apkārt, pārliecināta, ka dzirdējusi kādu balsi saucam viņas vārdu.

-   Riatamuss sadzirdējis tavu lūgšanu un dusmās tri­cina zemi. Viņa dusmās pacelsies jūra, Rafa atbildēja. Putni saprata, kas notiek, pirms mēs sajūtām zemes trīcēšanu. Mums jātiek prom no šī torņa, iekams tas sagāžas.

Keita pirmā saklausīja uz kāpnēm smagus soļus.

-   Klausieties… kāds nāk, meitene klusi noteica, un viņas balss caur kaiju klaigām virs galvas bija dzirdama tikai daļēji.

Durvis tika atslēgtas, telpā ienāca Bīdls un paskatī­jās uz čūskām, kuras gulēja, saritinājušās kastē. Viņa sejā vīdēja bailes. Keita izmantoja momentu.

-   Kas noticis, Bīdl? Vai tevi atsūtīja darīt netīro darbu?

-   Demjurels grib, lai es aiznesu viņam keruvimu, būs drošāk, ja tas būs laukā no šejienes. Ziemeļu klintis un puse no Beitaunas ir ieslīdējusi jūrā, Bīdls negribīgi atbildēja, nevēlēdamies vairs ne mirkli palikt tornī.

-   Tad ņem arī mūs līdzi, sacīja Keita. Esmu pār­liecināta, ka viņš negrib, lai mēs ejam te bojā, sagrūstot tornim. Tas neietilpst viņa plānos, vai ne?

-   Viņš jūs vispār nepieminēja, tikai teica, lai paņemu statueti, un to es arī darīšu, Bīdls atcirta.

-   Bet, ja tu paņemsi arī mūs, viņš būs apmierināts. Rafa viņam šonakt vajadzīgs dzīvs, lai varētu veikt ceremoniju, meitene ātri noteica.

Bīdls apstājās. Viņš likās apmulsis, tad paskatījās uz saitēm pie krēsliem, un viņa acīs bija skaidri redzama neizpratne.

-   Ja es jūs atsiešu no krēsliem… pa vienam… Viņš brīdi padomāja. Kas var galvot, ka jūs nemēģināsiet bēgt?

Keita paskatījās uz Tomasu un Rafu. Meitenes ska­tiens lika tiem klusēt: runās viņa pati.

-   Mēs to darīsim jebkurā gadījumā, viņa teica. Bet kā tu, Bīdl, jūties, ievilkts šajā lietā? Tu esi labs cilvēks. Mans tēvs vienmēr tik labi par tevi izteicās. Tu taču nepiekritīsi darīt to, ko vēlas Demjurels!

Bīdls paskatījās uz Keitu un ieraudzīja viņas sejā siltu izteiksmi.

-   Dažreiz es nepazīstu pats sevi. Bīdls mēģināja pasmaidīt. Liekas, it kā mani kaut kas būtu pārņē­mis. Es vienkārši daru visu, ko viņš grib. Bez viņa man nebūtu ne māju, ne darba.

-   Bez viņa tev būtu daudz vairāk, Keita musinoši sacīja un zināja, ka ir pateikusi pietiekami, lai iedēstītu viņa prātā šaubu sēklu.

Sarunu pārtrauca vēl viens grāviens, kas sadre­bināja torni. No griestiem un sienām nobira putekļi. Bīdls ātri saķēra keruvimu un steberēja uz durvīm. Keita iesaucās:

-   Tu nevari mūs te atstāt: tornis var sabrukt!

Bīdls apstājās un nolika keruvimu uz grīdas. Viņš

pagriezās un gāja atpakaļ pie Rafas.

-   Domāju, ka viņai ir taisnība. Ja jūs visi būsiet pagalam, vikārs neko labu par mani nedomās. Bet es prasu nojums tikai vienu: nenodariet man neko ļaunu, vai saprotat?

Bīdls sāka atsiet zeltītās auklas. Katrs mezgls preto­jās pirkstiem, it kā brīdinot, kas var notikt.

Kalps atsēja Rafu, tad Keitu un visbeidzot Tomasu, un tajā brīdī viņš saprata savu kļūdu. Keita veikli pabāza roku Tomasam zem jakas un izvilka mazo varigala zobenu, ko Bīdls nebija pamanījis. Meitene novi­cināja auksto metālu Bīdlam gar acīm, un viņš ierau­dzīja, ka asmens ir notraipīts ar asinīm. Bīdls atlēca pie altāra un pacēla rokas.

-   Lūdzu, nenogalini mani! Es darīšu visu, ko tu vēlies, tikai atstāj mani dzīvu, viņš runāja, cerēdams uz līdzjūtību. Es palīdzēšu jums izglābties, parādīšu ceļu laukā no šejienes.

-   Mums nav vajadzīga nekāda palīdzība, sacīja Keita. Ko darīsim, Rafa?

Par atbildi torni sašūpoja vēl viens satricinājums. Jūras putni brēkdami pacēlās gaisā un izkliedza brīdi­nājumu par tuvojošos nelaimi.

-   Mēs nevaram viņu šeit atstāt, citādi viņu gaida tāds pats liktenis kā mūs. Rafa satvēra Bīdlu aiz skausta. Pēc sava kunga pavēles tu iededzināji man verga zīmi, tu siti mani un ieslodzīji.

Viņš ieskatījās Bīdlam tieši acīs.

-   Es tev piedodu, ko esi man nodarījis, lai tas vairs nestāv starp mums!

Bīdls neatbildēja; viņš nolieca galvu un neredzošu skatienu raudzījās grīdā.

-   Paņem čūskas! Šķiet, ka tās tevi labi pazīst, pavēlēja Rafa, vilkdams Bīdlu aiz skausta uz durvīm. Nes kasti! Tad tev būs aizņemtas rokas, un čūskas var mums noderēt. Es paņemšu keruvimu. Demjurels domā, ka tas viņa varā būs spēcīgs, bet viņš nespēj iedo­māties, kāds spēks patiesībā tajā mitinās.

Keita tik tikko spēja valdīt pār savām jūtām; turot trīcošajā rokā zobenu, pavērstu pret Bīdlu, viņā kūsāja sajūsma. Meitene paskatījās uz Tomasu.

-   Viņš atbildēja! Tu vari domāt, ka tas ir negaiss, bet es dzirdēju balsi, viņš mani uzrunāja.