Ēnu pavēlnieks

-   Ja tas ir patiess stāsts, tad es cienīšu jūsu noslē­pumu, Ferels atbildēja. Ja tās ir kādas bufetnieces pasaciņas, tad kāpēc paturēt to pie sevis?

-   Tāpēc, ka tā ir pasaka par varu. Tajā ir dzīvi vārdi, kas var iesakņoties mūsu dzīvē. Vārdi, kas spēj izmainīt katru matēriju pasaulē. Katrs vārds ir kā bulta, kas spēj caururbt sirdi. Demjurels pievilka krēslu tuvāk Ferelam. Katru reizi, kad to stāsta, bultas tiek palais­tas pasaulē lidot un darīt savu darbu. Tās nav vadāmas, tās nevar notēmēt. Šīs bultas pašas atrod savu mērķi. Un tās vienmēr trāpa īstajā vietā.

Ferels pamāja ar galvu, lai viņš turpina.

-   Kā es noprotu, kaptein, jūs paturēsiet manu stāstu noslēpumā? jautāja Demjurels.

-   Labi, es paturēšu to pie sevis. Bet ja nu man nāk­tos to kādam izstāstīt?

-   Tad radījums, kuru man, jūsuprāt, vajadzētu uz­laist Kreinam tumsā, atradīs jūs un izraus rīkli, jums vēl dzīvam esot. Demjurels ar patiku pasmaidīja.

Ferels pacēla roku un paberzēja kaklu.

-   Tad es klusēšu.

-    Labi. Stāsts jau deg manī. Jūs esat vienīgais, kam es uzdrīkstos izstāstīt, kas drīzumā notiks. Jūsu ziņā ticēt tam vai ne. Mācītājs paliecās uz priekšu un pamāja Ferelam nākt tuvāk. Iedomājieties divas armi­jas, kas nostājušās viena otrai pretī cīņā, viena spēcī­gāka par otru. Tomēr vājākais karaspēks sava kapteiņa vadībā cīnās drosmīgi un jau gandrīz ņem virsroku pār lielākajiem spēkiem. Pēkšņi cīņas vidū kapteinis tiek saņemts gūstā. Viņu aizved no kaujas lauka un noga­lina. Cīņas gaita mainās, mazā armija tiek sakauta un meklē patvērumu kā izklīdis aitu bars bez gana.

-   Un tad… Turpiniet!

-   Pēc daudziem gadiem izplatās nostāsti, ka kaptei­nis ir dzīvs, ka viņš, izmantojot kādu spēcīgu burves­tību, kaut kā atgriezies dzīvē un kauja drīz atsāksies no jauna. Jūs atklājat, ka jums ir ierocis, kas spēj viņu apturēt; patiesībā ar šo rīku jūs varat komandēt pašu spēcīgāko karaspēku, kāds jebkad pieredzēts. Jums dota vara pār vējiem un jūrām. Citiem vārdiem, jūs spējat apturēt laiku. Tas ir tik spēcīgs ierocis, ka pat Dievs klanīsies jūsu priekšā un visi viņa eņģeļi metīsies ceļos. Ko jūs darītu?

Ferelam gribējās nervozi iesmieties, bet viņš juta, ka tas nav joks vai burvju pasaka. Acis meklēja Demjurela sejā patiesīguma zīmes.

-   Es, es… es nezinātu, ko darīt, un lūgtu Dievu, lai nekas tāds nenotiek.

No Demjurela skatiena viņš saprata, ka tā nav pasaka. Demjurels tic šī stāsta patiesumam.

-   Kapteini Ferel, jūs esat armijas cilvēks vai tāds ierocis eksistē? Demjurels tieši pajautāja.

-   Ja tāda lieta eksistētu, tā būtu vairāk vērta par visu pasaules zeltu. Ar tādu ieroci jūs nespētu apturēt neviena armija. Man tā vien šķiet, ka jūs nerunājat līdzībās. Vai tāds ierocis eksistē? Ferels atkal sarauca uzacis, nebūdams pārliecināts, kāda būs atbilde.

-   Tas eksistē un atrodas šeit… tornī. Reiz es to izmē­ģināju ar neiedomājamiem rezultātiem triecu kuģi pret krastu, pārlauzdams to uz pusēm kā bērns zariņu. Iedomājieties, šo lietiņu var uzlikt uz plaukstas, tomēr tai piemīt tāds spēks, ka tās aicinājumam atsaucas viss kosmoss. Demjurels no satraukuma ieķiķinājās.

-   Kā tā darbojas? jautāja Ferels.

-   Es neesmu to vēl līdz galam izpratis. Galvenais ir ticība. Es saprotu tikai to, ka tas koncentrē sevī aiz­mirstu spēku, kāds nav pieredzēts tūkstošiem gadu. Keruvims nav lietots kopš Mozus laikiem.

-   Un tas ir šeit? Ferels pārjautāja.

-   Jā. Jūs droši vien gribēsiet to redzēt, Demjurels piedāvāja.

-   Es gribēšu zināt, ko jūs ar to darīsiet.

-   Mans dārgais draugs, es darīšu, ko gribēšu un kad gribēšu, un izmantošu to, pret kuru gribēšu. Es varu panākt, lai jūs paliktu šeit kopā ar mani. Katram ģene­rālim nepieciešams kapteinis.

-   Katram kapteinim nepieciešams atalgojums, at­bildēja Ferels.

-   Tā ir nenozīmīga detaļa. Kuru valsti jūs gribētu pārvaldīt? Nelikās, ka Demjurels jokotu.

Viņa sejā jautās aizrautība. Vikārs izskatījās pēc maza zēna, kuram pēkšņi piešķirta liela balva. Viņam par katru cenu vajadzēja dalīties ar kādu iepaidos, parādīt kādam citam tās nozīmīgumu, un Ferels gadī­jās vistuvāk, tāpēc tika padarīts par līdzzinātāju. Demjurels nebija spējīgs izrādīt pret kādu siltas jūtas, un viņš to apzinājās. Šis vēsums pasargāja viņu no nevajadzīgiem sarežģījumiem. Viņš uzskatīja attie­cības par ļoti sarežģītām, tādām, kas pārāk daudz prasa. Tās ir jāsaglabā, pie tām jāpiestrādā, tās jāpa­cieš. Viņam nebija tam visam pacietības. Agrā bērnībā viņam bija pieradināta pele, kuru turēja ieslēgtu koka kastē. Dažas dienas viņš ar to spēlējās, ļaujot mazajai radībai skraidīt pa viņa roku un līst drēbēs. Tad viņš no dzīvnieciņa nogura. Beidzamo reizi aizvēris kastes vāku, viņš apraka to dārzā un nekad vairs nedomāja par peli, un nemaz neuztraucās par to, ka tā droši vien ir nomirusi. Augot lielākam, vienmēr bija ērtāk par citu ciešanām nelikties zinis un, protams, nodarīt tās citiem.

-   Kurš vēl zina par šo ieroci? Ferels jautāja.

-Vienīgi Džeikobs Kreins, bet arī viņš nezina tā