Ēnu pavēlnieks

Kreins piegāja pie sievietes un nostājās tās priekšā. Kad viņa virpināja pirkstos matus un aizklāja ar rokām seju, vīrietis redzēja tās raupjās rokas un aplauzītos nagus. Dziedāšana pārvērtās dūkšanā, kurā atkārtojās vieni un tie paši vārdi.

-   Viņa uz mūžu ir aizgājusi, šo zaļo zemi atstājusi.

-   Kas ir aizgājis, sieviete? Kāpēc atrodies šeit?

-   Viņa ir prom, bet es esmu palikusi viena, atbildei nodziedāja sieviete.

-   Paskaties uz mani, sieviete, varbūt es varu tev palīdzēt viņu atrast, sacīja Kreins.

Sieviete, nepaceldama acis, strauji papurināja galvu, raudama ar roku matus.

-Viņa ir projām aizgājusi, un nezin' neviens, uz kuru pusi, atkal iedziedājās sieviete, gandrīz klieg­dama. Uz Balto noru mans ceļš allaž vīsies, līdz viņa mājās atgriezīsies, kur gaida to sirds mana smeldzošā un uguns, iekurta pavardā.

Kreins saņēma sievietes roku un piespieda viņu pacelt skatienu. Viņa centās aizsegt acis, atvilkt nost vīrieša rokas. Tad sieviete piecēlās kājās un atgrūda Kreinu.

-   Liec man mieru! viņa iesaucās. Tu atnāc šurp un stāsti man, ko darīt, kad visapkārt lidinās radījumi, kas grib paņemt tavu dvēseli… Starp tiem ir viens, kuram uz šķīvja drīz būs tava sirds.

Sieviete paskatījās uz Kreinu ar skaidrām, baltām acīm, kuras bija aklas pret šo pasauli.

-   Sieviete, tu esi akla. Kā tu vari to visu redzēt?

Viņa skatījās tam cauri neredzošām acīm, un likās, ka pazīst viņā katru sīkumu.

-   Nav vajadzīgas acis, lai redzētu nāvi, ne lūpas, lai runātu par to. Tagad atstāj mani vienu! Es gribu dzie­dāt savai meitenei. Varbūt viņa ies tālāk, un es negribu to palaist garām.

Sieviete atkal sāka dziedāt, vaidēdama kā gaudojošs vējš ziemas naktī.

-   Paklausies, sieviete! Ko tu meklē? Varbūt es varu tev kā palīdzēt, man ir acis, kas redz šo pasauli. Kreins atkal pacēla viņas galvu, cerot ieraudzīt tās seju.

-   Lai varētu redzēt šo pasauli, ir nepieciešams kas vairāk nekā tikai acis. Tām jāspēj ielūkoties nākotnē un pagājībā. Viņa pasniedzās un pieskārās vīrieša vaigam, pārbraukdama ar pirkstiem Ferela zobena atstātajai rētai. Tas esi tu, tērauda skarts un nelabā vadīts… Cieta sirds un sīksta daba… Šajā vietā, norā, zem mana koka, kapteini Džeikob Krein, dusi mierā!

Runādama sieviete aizskāra Kreina seju tik maigi, cik vien ar savu roku spēja.

-   Nestāsti man par nāvi, kamēr manā ķermenī vēl elpo dzīvība! Kreins iebilda. Es esmu visnotaļ dzīvs un tāds arī domāju palikt.

-   Cik ilgi tu spēsi cīnīties ar parādībām, ko neredzi? Cik ilgi tās sekos, tevi nenotverot? Iedod man stikla gabaliņu no bultas, ieliec to man rokā.

Viņa pastiepa atvērtu plaukstu. Kreins izņēma no kabatas saplēstā stikla lauskas un ielika tās sievietei plaukstā. Viņš pamanīja tās cieto ādu. Sieviete saspieda gabaliņus dūrē, saberzdama stiklu.

-   Tagad paskaties, kapteini Krein! Sieviete atvēra plaukstu, un stikla tajā vairs nebija. Bija palikuši tikai sarkani putekļi kā izkaltuši dubļi. Viņa pastiepa roku, un vējš aizpūta smalko pulverveida stiklu prom.

-   Palūkojies šurp, manu jauko puisēn, palūkojies! sieviete dziedāja.

Tad viņa pūta atlikušo pulveri uz Kreina pusi. Viņš ātri pacēla roku, lai aizsargātu seju. Stikls atlēca no viņa ādas un griezās apkārt, mainīdams krāsu un formu. Izveidojās spārnots melns radījums, kas lidinājās Krei­nam ap galvu, plivinādams spārnus un klaigādams. Kreins mēģināja trāpīt radījumam ar cimdoto roku.

-   Liec to mierā, kapteini Krein, putns nenodarīs tev neko ļaunu. Tas ir tikai tik īsts, cik tu vēlies, noteica sieviete.

Kreins beidza dauzīt ar dūri gaisu. Putns lidoja augstāk un augstāk, vējā celdamies un krizdams.

-   Ar kādu burvestību palīdzību tu dari tādas lie­tas? Kreins jautāja. Kāpēc tu mani tā moki?

-   Tu pats sevi moki, Džeikob. Tu nekad neesi apmie­rināts ar to, kas esi un kas tev pieder. Tava sirds nepa­zīst miera. Tu esi cilvēks bez draugiem. Tu nekad neesi sapratis vārdu "mīlestība", tomēr dziļi tevī ir cerības sēkla, sīka sinepju sēkliņa, kas gaida, kad varēs sākt augt. Viņa paplikšķināja vīrietim pa plecu. Viss, kas tev jādara, ir jāmācās. Dodies uz Karātavu krustcelēm, un tur tu ieraudzīsi savu nākotni.

-   Kāds ļaunums tevī darbojas? Par tādu pesteļošanu es varētu tevi uz vietas nogalināt.

-   Tas nenāktu tev par labu, Džeikob Krein. Palū­kojies debesīs vai tu neredzi, ka drīz būs pienācis laiks? Pasaulē briest pārmaiņas. Tumsas spēki pulcē­sies kopā, un cilvēki atgriezīsies pie šī koka, lai meklētu sevī spēku.

Tad sieviete atkal sāka dziedāt par savu bērnu.

-   Kāpēc tu runā mīklās? Pasaki man, kas ir tavs kungs! saniknots uzsauca Kreins un pacēla roku, lai iesistu sievietei.